1. Mozus 31 NLB
1. Reiz viņš dzirdēja Lābana dēlus runājam: “Jēkabs ir sagrābies visu, kas bija mūsu tēvam, un no tā, kas bija mūsu tēvam, viņš ir ieguvis savu bagātību!”
2. Jēkabs uzlūkoja Lābana vaigu, un, redzi, tas vairs nebija tāds kā vakar un aizvakar.
3. Un Kungs teica Jēkabam: “Atgriezies sava tēva zemē, vietā, kur tu esi dzimis, un es būšu ar tevi!”
4. Un Jēkabs lika, lai pasauc Rāhēli un Leu uz lauku, kur bija viņa avis.
5. Un viņš tām teica: “Es redzu, ka jūsu tēva prāts vairs nav pret mani tāds kā vakar un aizvakar! Bet mana tēva Dievs ir bijis ar mani!
6. Un jūs zināt, ka es esmu kalpojis jūsu tēvam ar visu savu spēku.
7. Bet jūsu tēvs pievīla mani un vai desmitām reižu ir mainījis manu algu, bet Dievs viņam nav ļāvis darīt man ļaunu!
8. Kad viņš teica: lāsainie būs tava alga! – tad visas avis dzemdēja lāsainos, bet, kad viņš teica: strīpainie būs tava alga! – tad visas avis dzemdēja strīpainos!
9. Dievs atņēma ganāmpulku jūsu tēvam un atdeva man!
10. Kad avis pārojās, es raudzījos un redzēju sapni, un, redzi, visi teķi, kas apleca avis, – strīpaini, lāsaini un raibi!
11. Un Dieva eņģelis sapnī man teica: “Jēkab!” Un es teicu: “Es te!”
12. Un viņš teica: “Paraugies jel un skaties – visi teķi, kas aplec avis, ir strīpaini, lāsaini un raibi, – jo es redzēju visu, ko Lābans tev dara!
13. Es esmu Bēteles Dievs, kur tu ar eļļu svaidīji zīmi, kur tu devi man zvērestu, – celies tagad, ej projām no šīs zemes un atgriezies zemē, kur tu esi dzimis!””
14. Rāhēle un Lea atbildēja viņam: “Vai tad mums vēl ir kāda daļa un mantojums mūsu tēva namā?!
15. Vai ne kā svešinieces mēs viņam bijām, ka viņš mūs pārdeva un aprija sudrabu, ko par mums bija dabūjis?
16. Visa bagātība, ko Dievs atņēma mūsu tēvam, nu pieder mums un mūsu dēliem. Tad nu dari visu, ko Dievs tev teica!”
17. Tad Jēkabs cēlās un sēdināja savus dēlus un savas sievas uz kamieļiem.
18. Viņš aizveda visus savus ganāmpulkus un visus savus krājumus, ko bija iekrājis, savus sapirktos lopus, ko bija ieguvis Padān-Arāmā, un gāja pie sava tēva Īzaka uz Kanaāna zemi.
19. Bet Lābans bija aizgājis cirpt savas avis, un Rāhēle nozaga sava tēva dieviņus.
20. Un Jēkabs piemānīja aramieti Lābanu, neteikdams, ka viņš bēg.
Lābans panāk Jēkabu21. Viņš bēga ar visu, kas viņam bija, un viņš cēlās un šķērsoja upi un devās uz Gileāda kalniem.
22. Trešajā dienā Lābanam pastāstīja, ka Jēkabs aizbēdzis.
23. Tad viņš ņēma savus brāļus un septiņas dienas dzinās viņam pakaļ, līdz panāca viņu Gileāda kalnos.
24. Un Dievs naktī nāca pie aramieša Lābana sapnī un viņam teica: “Sargies, ka tu nerunā ar Jēkabu ļaunu, bet labu!”
25. Un Lābans panāca Jēkabu, bet Jēkabs bija izpletis savu telti kalnos, un arī Lābans ar saviem brāļiem apmetās Gileāda kalnos.
26. Un Lābans teica Jēkabam: “Ko tu esi nodarījis? Kāpēc tu mani piemānīji – aizvedi manas meitas kā kara gūsteknes?
27. Kāpēc tu aizbēgi slepus, apkrāpi mani un neteici man – es tevi būtu atlaidis ar līksmi un dziesmām, ar bungām un stīgām!
28. Tu neļāvi man pat noskūpstīt savus dēlus un meitas! Muļķīgi gan tu esi darījis!
29. Manā varā būtu darīt jums ļaunu! Bet jūsu tēvu Dievs man vakar teica: sargies, ka tu nerunā ar Jēkabu ļaunu, bet labu!
30. Un nu – ej jau, ja tu tā ilgojies pēc sava tēva nama, bet kāpēc tu nozagi manus dievus?!”
31. Un Jēkabs atbildēja Lābanam: “Jo… es… baidījos! Domāju, ka tu neatņem man savas meitas!
32. Bet, pie kā tu atradīsi savus dievus, tas dzīvs nepaliks! Visu mūsu brāļu priekšā parādi, kas pie manis ir tavs, un ņem to!” Bet Jēkabs nezināja, ka tos ir nozagusi Rāhēle.
33. Un Lābans gāja Jēkaba teltī un Leas teltī, un abu kalpoņu teltīs, bet neatrada, un viņš iznāca no Leas telts un gāja Rāhēles teltī.
34. Un Rāhēle paņēma dieviņus, ielika tos kamieļa seglos un apsēdās tiem virsū. Lābans iztaustīja visu telti, bet neatrada.
35. Un viņa teica savam tēvam: “Nedusmo, mans kungs, ka es nevaru piecelties tavā priekšā, jo man ir, kā sievām mēdz būt.” Un viņš meklēja, bet dieviņus neatrada.
36. Tad Jēkabs iekarsa un sāka strīdu ar Lābanu, un Jēkabs atcirta Lābanam: “Kur ir mana vaina? Kas ir mans grēks? Kāpēc tu tik kvēli mani vajā?!
37. Tu esi iztaustījis visas manas mantas! Ko tu no sava nama mantām esi atradis? Liec visu te, manu un tavu brāļu priekšā, lai tie izšķir mūs abus!
38. Šos divdesmit gadus, kamēr es biju pie tevis, tavas avis un kazas neizmetās, un tavu avju teķus es neesmu apēdis!
39. Maitas es tev nenesu atrādīt, to vietā es atliku citus lopus, un man tu atprasīji to, kas nozagts dienā un kas nozagts naktī!
40. Bet kā man! – dienā mani rija versme un aukstums naktī, un miegs bēga no manām acīm!
41. Tādi man bija divdesmit gadi! Tavā namā es kalpoju četrpadsmit gadus par abām tavām meitām un sešus gadus par taviem lopiem, bet pat ar algu tu mani pievīli vai desmitām reižu!
Lābans un Jēkabs slēdz derību42. Ja mana tēva Dievs – Ābrahāma Dievs un Īzaka Briesmas – nebūtu bijis ar mani, tad tagad tu būtu mani palaidis tukšā! Dievs redzēja manas ciešanas un manus pūliņus, un vakar Dievs izsprieda taisni!”
43. Un Lābans atbildēja Jēkabam: “Tās meitas ir manas meitas, un tie dēli ir mani dēli, un tās avis ir manas avis, un viss, ko tu redzi, – ir mans! Bet ko es šodien varu darīt savām meitām vai viņu dēliem, ko tās dzemdējušas?!
44. Bet nu nāc, noslēgsim derību, es un tu! Tā lai ir par liecību starp mani un tevi!”
45. Un Jēkabs ņēma akmeni un uzslēja to par piemiņas stabu.
46. Jēkabs teica saviem brāļiem: “Salasiet akmeņus!” Un viņi ņēma akmeņus un sabēra kaudzē, un viņi ēda tur uz tās kaudzes.
47. Un Lābans to nosauca: Jegar-Sahadūta, bet Jēkabs to nosauca par Galēdu.
48. Un Lābans teica: “Šī kaudze šodien ir liecība man un tev!” – tādēļ to nosauca vārdā Galēda
49. un Micpa, jo viņš teica: “Kungs uzmanīs mani un tevi, kad būsim tālu viens no otra, –
50. ja tu apspiedīsi manas meitas un ja tu ņemsi vēl kādu sievu bez manām meitām, redzi – ne cilvēks, bet Dievs ir liecinieks starp mani un tevi!”
51. Un Lābans teica Jēkabam: “Redzi, šī kaudze un, redzi, tas piemiņas stabs, ko es noliku starp mani un tevi!
52. Lieciniece ir šī kaudze, un liecinieks ir šis piemiņas stabs, ka es neiešu pie tevis tālāk par šo kaudzi un ka tu neiesi pie manis ar ļaunu tālāk par šo kaudzi un piemiņas stabu!
53. Ābrahāma Dievs un Nāhora Dievs lai tiesā starp mums un viņu tēvu Dievs!” Un Jēkabs zvērēja pie sava tēva Īzaka Briesmām!
54. Jēkabs upurēja kalnā kaujamo upuri un sasauca savus brāļus, lai ēstu maizi, un viņi ēda maizi un pārnakšņoja kalnā.