1. Mozus 32 LG8
1. Un Jēkabs gāja savu ceļu, un Dieva eņģeļi to sastapa.
2. Un šos redzēdams Jēkabs sacīja: “Tas ir Dieva karaspēks,” - un nosauca tās vietas vārdu Mahānaīma.
3. Un Jēkabs sūtīja vēstnešus savā priekšā pie Ēsava, sava brāļa, uz Seīra zemi, uz Edoma tiesu,
4. Un tiem pavēlēja un sacīja: “Tā jums būs sacīt manam kungam Ēsavam: tā saka tavs kalps Jēkabs: es esmu svešumā mitis pie Lābana un līdz šim tur palicis.
5. Un man ir vērši un ēzeļi, avis un kalpi un kalpones, un es esmu sūtījis savam kungam vēstīt, lai es žēlastību tavās acīs atrodu.”
6. Un vēstneši atgriezās atpakaļ pie Jēkaba un sacīja: “Mēs nācām pie tava brāļa Ēsava, un viņš tev arīdzan iet pretī, un četrsimt vīri līdz ar viņu.”
7. Tad Jēkabs ļoti izbijās un viņam bija bail, un viņš šķīra divos pulkos ļaudis, kas tam bija, un avis un vēršus un kamieļus,
8. Un sacīja: “Ja Ēsavs uzbruks vienam pulkam un to apkaus, tad otrs pulks izmuks.”
9. Un Jēkabs sacīja: “Tu mana tēva Ābrahāma Dievs, un mana tēva Īzaka Dievs, ak Kungs! Kas uz mani sacījis: griezies atpakaļ uz savu zemi un pie saviem radiem, un Es tev gribu labu darīt,
10. Es esmu mazs pret visām apžēlošanām un pret visu uzticību, ko Tu Savam kalpam esi darījis. Jo ar savu spieķi es pār šo Jordāni esmu pārgājis un nu es esmu palicis par diviem pulkiem.
11. Izpestī mani lūdzams no mana brāļa rokas, no Ēsava rokas, jo es bīstos, ka tas nenāk un mani neapkauj, (un) mātes ar bērniem.
12. Tu esi sacījis: Es nemitēšos tev labu darīt un vairošu tavu dzimumu kā jūras smiltis, ko nevar izskaitīt aiz liela pulka.”
13. Un viņš palika tur to nakti un ņēma no tā, kas tam pie rokas bija, dāvanu savam brālim Ēsavam:
14. Divsimt kazas un divdesmit āžus, divsimt avis un divdesmit aunus,
15. Trīsdesmit zīdošas kamieļu mātes ar viņu kumeļiem, četrdesmit govis un desmit vēršus, divdesmit ēzeļu mātes un desmit kumeļus,
16. Un deva tos savu kalpu rokā, ikkatru pulku atsevišķi, un sacīja uz saviem kalpiem: ejat man priekšā un pametiet starpu starp pulku un pulku.
17. Un viņš pavēlēja pirmajam sacīdams: kad Ēsavs, mans brālis, tevi sastaps un tev vaicās un sacīs: kam tu piederi un uz kurieni tu ej, un kam pieder šie, kas tavā priekšā?
18. Tad tev būs sacīt: tie pieder tavam kalpam Jēkabam; tas sūta savam kungam Ēsavam dāvanu, un redzi, viņš pats ir arīdzan aiz mums.
19. Un viņš pavēlēja arī otram un trešajam un visiem, kas lopus dzina sacīdams: pēc šiem vārdiem jums būs sacīt uz Ēsavu, kad to sastapsiet.
20. Un jums būs arī sacīt: redzi, tavs kalps Jēkabs aiz mums nāk! Jo viņš domāja: es apmierināšu viņa vaigu ar šo dāvanu, kas man iet pa priekšu, un pēc es redzēšu viņa vaigu, varbūt viņš mani pieņems.
21. Tad nu dāvana aizgāja viņam pa priekšu, bet viņš pats palika to nakti pie sava pulka.
22. Un viņš cēlās tanī naktī un ņēma savas divas sievas un savas divas kalpones un savus vienpadsmit bērnus, un gāja pie Jabokas brasla;
23. Un viņš tos ņēma un pārveda pār upi, un pārveda, kas tam bija; bet Jēkabs palika viens pats.
24. Tad viens Vīrs ar to cīnījās, līdz kamēr diena ausa.
25. Un kad Tas redzēja, ka viņu nepārspēja, tad Tas aizskāra viņa ciskas locekli, tā ka Jēkaba ciskas loceklis cīkstoties izgriezās.
26. Un Tas sacīja: palaid Mani, jo gaisma jau aust; bet viņš atbildēja: es Tevi nepalaidīšu, ja Tu mani nesvēti.
27. Un Tas uz viņu sacīja: kas tev vārdā? Un viņš sacīja: Jēkabs.
28. Tad Tas sacīja: tavu vārdu nebūs vairs saukt Jēkabu, bet Israēli; jo tu esi cīnījies ar Dievu un ar cilvēkiem un esi pārspējis.
29. Un Jēkabs vaicāja un sacīja: saki man jel Savu vārdu. Un Tas sacīja: kam tu jautā pēc Mana vārda? Un Tas viņu turpat svētīja.
30. Un Jēkabs nosauca tās vietas vārdu Pniēli: jo es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā, un mana dvēsele ir izglābta.
31. Un saule tam uzlēca gar Pniēli aizejot. Un viņš bija klibs ar savu cisku.
32. Tāpēc Israēla bērni līdz šai dienai neēd no dzīslas pie ciskas locekļa, tāpēc ka Jēkabam tā dzīsla pie ciskas locekļa tapa maitāta.