1. Mozus 37 NLB
1. Jēkabs apmetās zemē, kur mita viņa tēvs, Kanaāna zemē.
2. Šīs ir Jēkaba paaudzes. Jāzeps bija septiņpadsmit gadu vecs un kopā ar saviem brāļiem ganīja avis, viņš palīdzēja sava tēva sievu Bilhas un Zilpas dēliem, un Jāzeps atstāstīja savam tēvam, ko tie sliktu runājuši.
3. Bet Israēls mīlēja Jāzepu vairāk par visiem saviem dēliem, jo viņš tam bija dzimis vecumā, un viņš uzdāvināja tam raibi krāsotus svārkus.
4. Un viņa brāļi redzēja, ka tēvs viņu mīl vairāk par visiem citiem brāļiem, un tie viņu ienīda un nespēja mierīgi ar viņu runāt.
5. Jāzeps sapņoja sapni, un, kad viņš pastāstīja to saviem brāļiem, tie viņu ienīda vēl vairāk.
6. Viņš tiem teica: “Klausieties jel šo sapni, ko es nosapņoju!
7. Re – mēs sējām kūlīšus lauka vidū, un re – mans kūlītis piecēlās un pat nostājās, un re – jūsu kūlīši sastājās apkārt un klanījās manam kūlītim!”
8. Un viņa brāļi viņam teica: “Tad nu tu mūs valdīsi, tu pārraudzīsi?!” Un tie vēl vairāk ienīda viņu par viņa sapņiem un sacīto.
9. Un viņš atkal sapņoja citu sapni un pastāstīja to saviem brāļiem: “Re – es atkal sapņoju sapni, un re – saule un mēness, un vienpadsmit zvaigznes man klanījās!”
10. Un viņš pastāstīja to savam tēvam un saviem brāļiem, bet tēvs viņu apsauca un teica: “Ko nozīmē šis sapnis, ko tu sapņoji? Vai man un tavai mātei, un taviem brāļiem nu būs jāiet klanīties tev līdz zemei?!”
Brāļi pārdod Jāzepu11. Un viņa brāļi viņu apskauda, bet viņa tēvs teikto atcerējās.
12. Un viņa brāļi devās uz Šehemu ganīt sava tēva avis.
13. Israēls teica Jāzepam: “Visi tavi brāļi taču gana Šehemā! Nāc nu, es tevi sūtīšu pie viņiem!” Un viņš teica: “Es te!”
14. Un viņš tam sacīja: “Ej jel paskaties, vai ar taviem brāļiem un avīm viss kārtībā, un pastāsti man!” Un viņš sūtīja to prom no Hebronas ielejas, un Jāzeps nonāca Šehemā.
15. Viņu sastapa kāds vīrs, kad tas klīda pa lauku, un šis vīrs prasīja viņam: “Ko tu meklē?”
16. Un viņš teica: “Es meklēju savus brāļus, saki jel man, kur viņi gana?”
17. Tas vīrs teica: “No šejienes viņi ir aizgājuši, jo es viņus dzirdēju sakām: iesim uz Dotānu!” – un Jāzeps gāja pakaļ saviem brāļiem un atrada viņus Dotānā.
18. Tie ieraudzīja viņu no tālienes, un, pirms vēl viņš bija pienācis, tie sazvērējās, lai viņu nonāvētu.
19. Tie runāja savā starpā: “Re, kur šis sapņotājs nāk!
20. Tad nu iesim, nokausim viņu un iemetīsim kādā no bedrēm, un teiksim: plēsīgs zvērs viņu aprija! – Tad redzēsim, kas no viņa sapņiem iznāks!”
21. Bet Rūbens, to dzirdējis, izglāba viņu, sacīdams: “Nevienu nenokausim!”
22. Rūbens tiem teica: “Neizlejiet asinis! Iemetiet viņu bedrē, kas tuksnesī, bet roku viņam klāt nelieciet!” – tā viņš darīja, lai izglābtu viņu no tiem un aizgādātu atpakaļ pie tēva.
23. Kad Jāzeps atnāca pie saviem brāļiem, notika tā – tie noģērba Jāzepam svārkus, viņa raibos svārkus, kas tam bija!
24. Viņi to sagrāba un iemeta bedrē, bet bedre bija tukša, ūdens tur nebija.
25. Un viņi apsēdās ēst maizi, tad pacēla savas acis un ieraudzīja, redzi – no Gileādas nāca ismaēliešu karavāna, un viņu kamieļi nesa smaržas un balzamu, un mirres, būdami ceļā uz Ēģipti.
26. Un Jūda teica saviem brāļiem: “Kāds labums, ka nokaujam savu brāli un noslēpjam viņa asinis?
27. Ejam un pārdodam viņu ismaēliešiem, lai mēs viņam ne roku nebūtu piedūruši, jo viņš taču ir mūsu brālis, viņš ir mūsu miesa!” – Un viņa brāļi viņam paklausīja.
28. Bet garām gāja midjāniešu vīri, tirgoņi – tad tie izvilka un izcēla Jāzepu no bedres un pārdeva viņu ismaēliešiem par divdesmit sudraba gabaliem, un Jāzepu aizveda uz Ēģipti.
29. Kad Rūbens atgriezās pie bedres un ieraudzīja, ka Jāzepa vairs bedrē nav, viņš saplēsa savas drānas.
30. Viņš atgriezās pie saviem brāļiem un teica: “Puisēna vairs nav! Un es, ko lai es tagad daru?!”
31. Tad viņi paņēma Jāzepa svārkus, nokāva āzi un iemērca viņa svārkus asinīs.
32. Un raibos svārkus viņi aizgādāja savam tēvam, sacīdami: “To mēs atradām, palūko jel, vai tie ir tava dēla svārki vai ne?”
33. Viņš tos pazina un teica: “Mana dēla svārki! Plēsīgs zvērs viņu ir aprijis! Plosīt saplosīts Jāzeps!”
34. Un Jēkabs saplēsa savu kreklu, apvilka maisu pār gurniem un sēroja par savu dēlu daudz dienu.
35. Visi viņa dēli un meitas nāca viņu mierināt, bet viņš liedzās mierināties, sacīdams: “Sērodams es nokāpšu šeolā pie sava dēla!” – un viņa tēvs raudāja par viņu!
36. Bet midjānieši Jāzepu pārdeva uz Ēģipti faraona galminiekam Potifaram, sardzes virsniekam.