1. Mozus 43 LG8

1. Un bads bija grūts tanī zemē.

2. Un kad labība, ko tie no Ēģiptes bija atveduši, jau bija izlietojuši, tad viņu tēvs uz tiem sacīja: noejat atkal un pērciet mums maizes kādu mazumu.

3. Un Jūda uz to runāja un sacīja: tas vīrs mums stipri piekodinājis un sacījis: jūs manu vaigu neredzēsiet, ja jūsu brālis nav jums līdz.

4. Ja tad tu mūsu brāli mums sūtīsi līdz, tad mēs gribam noiet un pirkt tev maizes.

5. Bet ja tu to nesūtīsi, tad mēs nenoiesim, jo tas vīrs mums ir sacījis: jums nebūs manu vaigu redzēt, ja jūsu jaunākais brālis jums nav līdz.

6. Tad Israēls sacīja: kāpēc jūs man tik ļauni esat darījuši, tam vīram sacīdami, ka jums vēl viens brālis esot?

7. Un tie sacīja: tas vīrs jautāja jautādams pēc mums un pēc mūsu radiem un sacīja: vai jūsu tēvs vēl dzīvs? Vai jums vēl viens brālis? Tad mēs viņam atbildējām, kā viņš mums jautāja; kā tad mēs to varējām zināt, ka tas sacīs: vediet savu brāli šurp?

8. Tad Jūda sacīja uz Israēli, savu tēvu: sūti zēnu man līdz, tad mēs celsimies un noiesim, lai dzīvojam un nemirstam, ne mēs, ne tu pats, ne mūsu bērniņi.

9. Es galvoju par viņu, no manas rokas tev būs viņu prasīt; ja es to pie tevis nevedīšu atpakaļ un to nestādīšu tavu acu priekšā, tad es visu savu mūžu gribu noziedzīgs būt tavā priekšā.

10. Jo ja mēs nebūtu kavējušies, mēs tagad jau otru reizi būtu pārnākuši.

11. Tad viņu tēvs Israēls uz tiem sacīja: ja tam nu tā būs būt, tad dariet tā: ņemiet no šās zemes labākajiem augļiem savos traukos un nonesiet tam vīram dāvanu, balzama kādu mazumu un kādu mazumu medus, dārgas zāles un mirres, riekstus un mandeles.

12. Ņemiet arīdzan otrtik naudas savā rokā, un naudu, kas jūsu maisu virsgalā atlikta, nesiet atpakaļ savā rokā, tiem jau tur būs misējies.

13. Ņemiet arī savu brāli un ceļaties un ejat atkal pie tā vīra.

14. Bet Visvarenais Dievs lai jums dod žēlastību tā vīra priekšā, ka tas atlaiž jūsu otru brāli un Benjaminu. Bet es esmu tā kā kam bērni rautin atrauti.

15. Tad vīri ņēma dāvanu, un ņēma otrtik naudas savā rokā un Benjaminu, un cēlās un nogāja uz Ēģiptes zemi un stājās Jāzepa priekšā.

16. Kad nu Jāzeps Benjaminu pie tiem ieraudzīja, tad viņš sacīja tam, kas bija pār viņa namu: ieved vīrus namā un nokauj kādu kaujamu lopu un taisi ēdienu, jo vīri pie manis ēdīs pusdienu.

17. Un vīrs darīja, kā Jāzeps bija sacījis, un ieveda vīrus Jāzepa namā.

18. Tad vīri bijās, kad tos veda Jāzepa namā, un sacīja: naudas dēļ, ko viņu reizi atdabūjām savos maisos, mēs esam ievesti, lai viņš mums var uzbrukt un mums uzmākties un mūs par vergiem ņemt un mūsu ēzeļus.

19. Tad tie piegāja pie vīra, kas bija pār Jāzepa namu, un runāja ar to pie nama durvīm

20. Un sacīja: ak mans kungs, mums viņu reizi bija jānāk, labības pirkt.

21. Un kad bijām nākuši mājas vietā un atraisījām savus maisus, redzi, tad ikvienam nauda bija viņa maisa virsgalā ar pilnu svaru, un mēs to esam atkal atnesuši savā rokā.

22. Mēs arī esam atnesuši citu naudu savā rokā, maizes pirkt, mēs nezinām, kas mūsu naudu mūsu maisos ielicis.

23. Un tas sacīja: esiet ar mieru, nebīstaties! Jūsu Dievs un jūsu tēva Dievs jums devis jūsu maisos apslēptu mantu; jūsu nauda man rokā tikusi. Un viņš izveda Simeonu pie tiem ārā.

24. Pēc viņš vīrus ieveda Jāzepa namā un tiem deva ūdeni, un tie mazgāja savas kājas; un viņš deva viņu ēzeļiem ēdamo.

25. Un tie sataisīja dāvanu, tiekams Jāzeps nāca uz pusdienu; jo tie bija dzirdējuši, ka tiem tur būs maizi ēst.

26. Kad nu Jāzeps nāca namā, tad tie viņam namā atnesa dāvanu, kas bija viņu rokās, un metās viņa priekšā pie zemes.

27. Un viņš jautāja, kā tiem klājās, un sacīja: kā klājās jūsu vecajam tēvam, par ko jūs stāstījāt? Vai viņš vēl dzīvs?

28. Un tie sacīja: tavam kalpam, mūsu tēvam, labi klājās, viņš vēl dzīvs; un tie noliecās un klanījās.

29. Un viņš pacēla savas acis un ieraudzīja savu brāli Benjaminu, savas mātes dēlu, un sacīja: vai šis ir jūsu jaunākais brālis, par ko man stāstījāt? Un viņš sacīja: Dievs lai tev žēlīgs, mans dēls!

30. Un Jāzeps steidzās, jo viņa sirds iesila uz savu brāli, un viņš meklēja, kur raudāt, un iegāja savā istabā un tur raudāja.

31. Un viņš mazgāja savu vaigu un nāca ārā un savaldījās un sacīja: celiet maizi priekšā.

32. Un tie cēla priekšā viņam atsevišķi un viņiem atsevišķi, un ēģiptiešiem atsevišķi, kas pie viņa ēda, jo ēģiptieši ar ebrejiem nevar maizi ēst, jo ēģiptiešiem tā ir negantība.

33. Un tie sēdēja viņam pretī, pirmdzimtais pēc savas pirmdzimtības, un jaunākais pēc savas jaunības.

34. Par to tie vīri brīnījās savā starpā, un viņš cēla tiem priekšā goda daļas no sava galda, bet Benjamina daļu viņš pieckārtīgi vairoja pār visu citu daļām; un tie dzēra un padzērās ar viņu.