1. Mozus 43 LTV1965
1. Bet bads bija smags tanī zemē.
2. Un notika, kad tie jau bija patērējuši labību, kupu tie bija atveduši no Ēģiptes tad viņu tēvs tiem sacija: „Ejiet, pērciet mums mazliet labības.“
3. Un Jūda tam sacīja: „Tas virs mums stingri piekodināja, teikdams: Jums neredzēt manu vaigu, iekāms jūs neatvedīsit savu brāli.
4. Ja tu esi ar mieru atlaist mūsu brāli līdz ar mums, tad mēs gribam iet un gribam tev pirkt maizes labību.
5. Bet, ja tu neesi ar mieru sūtīt, mēs neiesim. Jo tas vīrs teica: Jums neredzēt manu vaigu, iekāms jūsu brālis nav ar jums.“
6. Un Israēls sacīja: „Kādēļ jūs man esat tādas bēdas darījuši, izpauzdami tam vīram, ka jums vēl ir kāds brālis?“
7. Bet tie atbildēja: „Šis vīrs jautādams jautāja par mums un mūsu dzimtu, sacīdams: Vai jūsu tēvs vēl ir dzīvs? Vai jums vēl ir kāds brālis? „Tad mēs viņam skaidri pateicām, kāda tā lieta ir. Vai mēs varējām iedomāties, ka viņš mums sacīs: Atvediet savu brāli?“
8. Tad Jūda runāja uz savu tēvu Israēlu: „Atlaid zēnu kopā ar mums, tad mēs celsimies un iesim, lai varam palikt dzīvi un lai mums nebūtu jāmirst, mums, tev un mūsu bērniem.
9. Es par viņu galvoju, no manas rokas tu viņu varēsi atprasīt. Ja es to pie tevis neatvedīšu un nenolikšu viņu tavu acu priekšā, tad es visu savu mūžu gribu būt vainīgs tavā priekšā.
10. Ja mēs tā nebūtu vilcinājušies, mēs tagad jau otru reizi būtu atgriezušies.“
11. Tad viņu tēvs Israēls tiem sacīja: „Ja tam tā jābūt, tad dariet ari tā. Ņemiet savos saiņos no šis zemes augļiem un nonesiet to tam vīram kā dāvanu: mazliet balzama, mazliet medus, nardi, dārdas Zāles, riekstus un mandeles.
12. Ņemiet ari divtik naudas sev līdz; ari to naudu, kas atradās jūsu barības maisu virsgalā, paņemiet sev līdz; varbūt, ka notikusi pārskatīšanās.
13. Ņemiet ari savu brāli un celieties un ejiet pie tā vira.
14. Un tas Visuvarenais Dievs lai parāda jums žēlastību tā vira priekšā, ka viņš atlaiž jums līdzi ir to jūsu brāli, ir Benjamiņu. Bet es esmu, kam bērni ir rautin atrauti.“
15. Tad brāļi paņēma dāvanas un divkārt naudas un satvēra pie rokas Benjamiņu, cēlās un nogāja uz Ēģipti un nostājās Jāzepa priekšā.
16. Un Jāzeps, ieraudzījis viņus un Benjamiņu, sacīja savam nama pārraugam: „Ieved šos vīrus namā, liec barokli nokaut un sagatavot, jo šie viri ar mani ēdis pusdienu.“
17. Un tas virs darīja, kā viņam Jāzeps bija sacījis, un ieveda vīrus Jāzepa namā.
18. Un tie izbijās, ka tie tika Jāzepa namā ievesti, un prātoja: „Tas ir tās naudas dēļ, kas toreiz bija atlikta mūsu barības maisos, ka mēs tagad tiekam ievesti; viņi metīsies uz mums un paņems mūs ar mūsu ēzeļiem sev par kalpiem.“
19. Un viņi aizgāja pie Jāzepa nama pārrauga un sarunājās ar to nama durvis,
20. Sacīdami: „Piedod, mūsu kungs; mēs jau reiz bijām šeit, lai pirktu labību.
21. Un kad mēs bijām nonākuši savā mājvietā un bijām atraisījuši savus barības maisus, tad, lūk, ikviens savā maisā, barības maisa virsgalā, atrada savu naudu, mūsu naudu pēc tās pilnā svara; mēs to esam līdzi atnesuši.
22. Ari citu naudu mēs vēl esam sev līdzi paņēmuši, lai pirktu barību. Mēs nezinām, kas naudu ir atlicis mūsu barības maisos.“
23. Viņš sacīja: „Miers ar jums. Nebīstieties! Jūsu un jūsu tēvu Dievs ir jums kādu mantu ielicis jūsu barības maisos. Jūsu naudu es esmu dabūjis.“ Un viņš lika izvest pie viņiem Simeonu.
24. Tad tas virs ieveda viņus Jāzepa namā un deva tiem ūdeni, ka tie varēja mazgāt savas kājas, un barību viņu ēzeliem.
25. Un tie nolika dāvanu, pirms Jāzeps atnāca uz pusdienām, jo tie bija dzirdējuši, ka tie tur ēdīšot.
26. Kad Jāzeps ienāca namā, tad viņi tam pienesa dāvanu, kas atradās viņu rokās, un tie klanījās viņa priekšā līdz zemei.
27. Un viņš tiem jautāja: „Kā jums klājas, un kā klājas jūsu sirmajam tēvam, par kuru jūs stāstījāt? —Vai viņš vēl ir dzīvs?“
28. Un tie sacīja: „Tavam kalpam, mūsu tēvam, klājas labi, un viņš vēl ir dzīvs,“ un tie nometās ceļos un noliecās pie zemes.
29. Un viņš pacēla savas acis un ieraudzīja savu brāli Benjamīnu, savas mātes dēlu, un viņš sacīja: „Vai tas ir jūsu jaunākais brālis, par kuj-u jūs man stāstījāt?“ Un viņš sacīja: „Lai Dievs tev parāda žēlastību, mans dēls!“
30. Un Jāzeps steidzās, jo viņš bija pārāk aizkustināts, redzēdams savu brāli, un viņš meklēja, kur izraudāties; un, iegājis savā istabā, viņš tur raudāja.
31. Un nomazgājis savu vaigu, viņš iznāca ārā un savaldīdamies, teica: „Celiet priekšā ēdienu!“
32. Un tie nesa viņam atsevišķi un viņiem atsevišķi un ēģiptiešiem, kas pie viņa ēda, atsevišķi, jo ēģiptieši nevar ēst ar ebrējiem kopā maizi. Jo tas ir apkaunojums ēģiptiešiem.
33. Un viņi sēdēja viņa priekšā pēc sava vecuma no vecākā pēc dzimšanas līdz jaunākam pēc viņa dzimšanas; par to tie cits par citu brīnījās.
34. Un viņš deva tiem no sava galda goda daļu, bet Benjamīnam goda dala bija piecas reizas lielāka par to, ko citi dabūja. Un tie dzēra un kļuva priecīgi.