1. Mozus 44 LTV1965
1. Un viņš pavēlēja sava nama pārraugam, sacīdams: „Pildi šo vīru barības maisus ar labību, cik viņi var pacelt, un liec ikviena naudu viņa barības maisa virsū.
2. Bet manu kausu, to sudraba kausu, liec jaunākā vīra maisā kopā ar naudu labībai virsū.“ Un viņš darīja, kā Jāzeps bija sacījis.
3. Rītā, tiklīdz gaisma ausa, viņi tika atlaisti, —viņi paši un viņu ēzeļi.
4. Viņi bija iznākuši no pilsētas, bet vēl nebija tālu aizgājuši, kad Jāzeps savam nama pārraugam sacīja: „Celies un dzenies vīriem pakaļ un panāc tos, un tad saki: Kādēļ jūs esat atmaksājuši labu ar ļaunu un paņēmuši manu sudraba kausu?
5. Tas taču ir tas, no kura mans kungs dzej: un no kā viņš mēdz nākotni pareģot? Jūs gan esat ļaunu darījuši, tā darīdami.“
6. Un viņš tos panāca un tiem sacīja šos vārdus.
7. Bet tie tam sacīja: „Kāpēc mans kungs runā tādus vārdus? Lai neviens nedomā, ka tavi kalpi darītu tādu lietu.
8. Lūk, to naudu, ko mēs bijām atraduši savu barības maisu virsgalā, mēs atkal atnesām atpakaļ no Kānaāna zemes. Un kā gan mēs varētu zagt no mūsu kunga nama sudrabu vai zeltu?
9. Pie kura no taviem kalpiem tas tiks atrasts, tam būs mirt, un mēs būsim mūsu kungam par kalpiem.“
10. Un viņš sacīja: „Lai tagad arī notiek tā, kā jūs sakāt; pie kā tas tiks atrasts, tas lai ir man par kalpu, bet jūs būsit brīvi.“
11. Un viņi steidzīgi nolaida ikviens savu barības maisu zemē un atvēra ikviens savu maisu.
12. Bet viņš iesāka pārmeklēt; pie vecākā tas sāka un pie jaunākā tas beidza. Un kauss atradās Benjamīna barības maisā.
13. Un tie saplēsa savas drēbes, uzkrāva maisus katrs savam ēzelim un atgriezās pilsētā.
14. Un Jūda un viņa brāļi gāja Jāzepa namā, jo tas vēl tur bija, un krita viņa priekšā pie zemes.
15. Un Jāzeps sacīja tiem: „Kas tā par lietu, ko jūs esat darījuši? Vai jūs nevarējāt iedomāties, ka tāds vīrs kā es to paredzēdams neparedzēšu?“
16. Tad Jūda sacīja: „Kā lai mēs runājam uz savu kungu, kā lai mēs izskaidrojamies, kā lai mēs taisnojamies? Dievs tavu kalpu grēka darbu ir atklājis, un mēs tagad esam savam kungam kalpi, kā arī tas, pie kura kauss tika atrasts.“
17. Tad viņš sacīja: „Lai nedomā neviens, ka es tā darīšu; tikai tas, pie kura atrasts kauss, būs man par kalpu, bet jūs ejiet ar mieru pie sava tēva.“
18. Tad Jūda piegāja pie viņa un sacīja: „Ak, mans kungs! Kaut tavs kalps drīkstētu runāt tagad kādu vārdu, un mans kungs neiekaistu dusmās par savu kalpu, jo tu taču esi līdzīgs faraonam.
19. Mans kungs vaicāja saviem kalpiem: Vai jums vēl ir tēvs vai brālis?
20. Tad mēs teicām savam kungam: Mums ir tēvs sirmgalvis un jaunākais brālis, kas tam ir dzimis vecumā, bet viņa brālis ir miris; tas vienīgais ir atlicies no viņa mātes, un viņa tēvs to mīl.
21. Tad tu sacīji uz saviem kalpiem: Atvediet to pie manis, un es gribu savām acīm to redzēt.
22. Tad mēs sacījām savam kungam: Zēns nevar atstāt savu tēvu; un ja tas atstāj savu tēvu, tad tas mirs.
23. Un tu sacīji saviem kalpiem: Ja jaunākais neatnāks kopā ar jums, tad jūs turpmāk vairs neredzēsit manu vaigu.
24. Un notika, kad mēs bijām nonākuši pie tava kalpa, mūsu tēva, un bijām izstāstījuši mūsu kunga vārdus,
25. Mūsu tēvs sacīja: Ejiet un pērciet mums labību, mazliet, lai būtu ko ēst.
26. Tad mēs sacījām: Mēs nevaram noiet, ja mūsu jaunākais brālis nav ar mums. Tikai ar viņu mēs iesim. Jo kamēr mūsu jaunākā brāļa nav ar mums, tikmēr mēs nevaram rādīties tā vīra acīs.
27. Tad tavs kalps, mans tēvs, sacīja mums: Jūs zināt, ka mana sieva man divus dēlus dzemdējusi.
28. Un tas pirmais man zudis; un es domāju: tas droši ir ticis saplosīts. Un es to neesmu redzējis līdz šai dienai.
29. Un ja tad jūs arī šo vēl paņemsit projām no manis, un viņam kaut kas notiktu, tad jūs manu sirmo galvu ar sāpēm novestu kapā.
30. Bet tagad, ja es atgriezīšos pie tava kalpa, sava tēva, un tas zēns nebūs kopā ar mums, jo tēva dvēsele ir sietiņ piesieta pie tā,
31. Tad notiks gan, kad tas redzēs, ka zēna nav, ka viņš nomirs, un tavi kalpi būs tie, kas viņa sirmo galvu ar sāpēm noveduši kapā.
32. Jo tavs kalps ir galvojis par šo zēnu, sava tēva priekšā sacīdams: Ja es neatvedīšu to pie tevis, es visu savu mūžu nesīšu vainu sava tēva priekšā.
33. Tad nu lai tavs kalps paliek zēna vietā tev par kalpu pie tevis, mana kunga. Bet zēns lai dodas ar saviem brāļiem mājup.
34. Jo kā gan es varētu aiziet pie sava tēva, zēnam līdzi neesot? Es nevarētu noskatīties bēdās, kādas uzietu manam tēvam.“