1. Mozus 44 NLB
1. Un viņš pavēlēja sava nama pārvaldniekam: “Piepildi to vīru maišeļus ar ēdamo, cik tie spēj nest, un katra sudrabu atliec atpakaļ viņa maišeļa augšpusē.
2. Un manu kausu, sudraba kausu, ieliec maišeļa augšpusē jaunākajam, tāpat arī sudrabu par viņa labību!” – un viņš darīja, kā Jāzeps bija sacījis!
3. Kad ausa rīta gaisma, tos vīrus atlaida mājās, viņus un viņu ēzeļus.
4. Tie nebija vēl pārāk tālu aizgājuši no pilsētas, kad Jāzeps teica sava nama pārvaldniekam: “Celies, dzenies pakaļ tiem vīriem un panācis saki: kāpēc jūs labu atmaksājat ar ļaunu?!
5. Vai šis nav tas, no kā dzer mans kungs? Ar to viņš mēdz pareģot! Ļaunu jūs esat darījuši, tā darīdami!”
6. Un viņš tos panāca un runāja tieši šādiem vārdiem.
7. Bet viņi tam teica: “Kāpēc mans kungs runā šādus vārdus?! Tavi kalpi lai darītu tādu lietu? Lai tas tālu no mums!
8. Redzi – no Kanaāna zemes mēs atvedām tev atpakaļ naudu, ko atradām mūsu maišeļu augšpusē, kā tad lai mēs būtu tavam kungam nozaguši sudrabu vai zeltu?!
9. Pie kā no taviem kalpiem tas atradīsies, tas lai mirst, un arī mēs tad lai topam tavam kungam par vergiem!”
10. Un viņš teica: “Nu tā, lai notiek, kā jūs teicāt: pie kā to atradīs, tas būs mans vergs, bet jūs, pārējie, būsiet bez vainas!”
11. Un viņi steigšus nolaida katrs savu maišeli zemē, un ikviens atvēra savu maišeli.
12. Un viņš meklēja no vecākā līdz jaunākajam, un kauss tika atrasts Benjāmina maišelī!
13. Tad viņi saplēsa savas drānas, ik vīrs apkrāva savu ēzeli, un viņi atgriezās pilsētā.
14. Tad Jūda kopā ar saviem brāļiem devās uz Jāzepa namu – viņš vēl bija tur, un viņi krita viņa priekšā pie zemes.
15. Un Jāzeps tiem teica: “Ko jūs esat izdarījuši?! Vai nezināt, ka tāds vīrs kā es spēj pareģot?”
16. Un Jūda teica: “Ko lai sakām savam kungam? Ko lai runājam? Kā lai attaisnojamies? Dievs ir atklājis tavu kalpu vainu! Re – nu mēs esam mana kunga vergi, gan mēs, gan tas, pie kura atrada kausu!”
17. Un viņš teica: “Pasargi! Lai es tā darītu?! Tas vīrs, pie kura atrada kausu, – tas būs mans vergs, bet jūs ejiet ar mieru pie sava tēva!”
18. Un Jūda uzstāja un teica: “Tomēr, mans kungs! Ļauj jel tavam kalpam teikt kādu vārdu savam kungam, neiededzies dusmās pret savu kalpu, jo tu esi kā pats faraons!
19. Mans kungs jautāja saviem kalpiem: vai jums ir tēvs vai vēl kāds brālis?
20. Un mēs teicām savam kungam: mums ir vecs tēvs un vēl mazs bērns, kas viņam vecumā dzimis, un viņa brālis ir miris, un viņš ir palicis viens no savas mātes dēliem, un viņa tēvs mīl viņu.
21. Un tu teici saviem kalpiem: atvediet viņu pie manis, lai es viņu apskatu!
22. Bet mēs teicām manam kungam: zēns nevar atstāt tēvu, ja viņš savu tēvu pametīs – tas nomirs.
23. Un tu teici saviem kalpiem: kamēr jūsu jaunākais brālis neatnāks kopā ar jums, tikmēr manu vaigu jums neredzēt!
24. Un, kad mēs aizgājām pie tava kalpa, mūsu tēva, un pastāstījām viņam, ko mans kungs teicis,
25. tad mūsu tēvs sacīja: dodieties atpakaļ, nopērciet mums mazliet ēdamā!
26. Bet mēs teicām: mēs nevaram iet! Mēs iesim, ja jaunākais brālis nāks kopā ar mums, jo mums neredzēt tā vīra vaigu, kamēr mūsu jaunākais brālis nav kopā ar mums!
27. Un tavs kalps, mūsu tēvs, mums teica: jūs zināt, ka tik divus mana sieva man dzemdējusi!
28. Un viens jau man aizgājis, es domāju – plosīt saplosīts, – un kopš tās reizes es viņu neesmu redzējis.
29. Ja jūs man atņemsiet arī šo, ja viņu ķers kāda nelaime, jūs manu rūpēs nosirmojušo galvu novedīsiet šeolā!
30. Un tagad, kad es aiziešu pie tava kalpa, mana tēva, bez zēna – un viņa dvēsele tam ir pieķērusies! –
31. un viņš ieraudzīs, ka zēna nav, viņš nomirs, un tavi kalpi būs noveduši tava kalpa, mūsu tēva, rūpju dēļ sirmo galvu šeolā!
32. Jo tavs kalps savam tēvam solījās gādāt par zēnu, sacīdams: ja es viņu neatvedīšu atpakaļ pie tevis, tad uz mūžiem es būšu grēkojis pret savu tēvu!
33. Un tagad – paturi jel tavu kalpu zēna vietā par vergu manam kungam, bet zēns lai iet kopā ar saviem brāļiem,
34. jo kā es varu iet pie sava tēva bez zēna – lai man nav jāredz tas ļaunums, kas skars manu tēvu!”