1. Mozus 49 NLB
1. Jēkabs sasauca savus dēlus un teica: “Sanāciet kopā, un es teikšu jums to, kas ar jums notiks nākamajās dienās!
2. Sapulcējieties un klausieties, Jēkaba dēli! Klausieties Israēlu, savu tēvu!
3. Rūben – tu mans pirmdzimtais! Mans spēks, manas vīrišķības pirmais! Izcils dižumā un izcils spēkā!
4. Kā ūdens mutuļo, bet priekšroku tu nedabūsi – jo sava tēva gultā tu kāpi, uzkāpdams manas cisas tu sagānīji!
5. Šimons un Levī – brāļi! Varasdarbu rīki ir viņu milnas!
6. Viņu lokā mana dvēsele nenāks, viņu pulkam mana godība nepievienosies – jo savās dusmās viņi kauj vīru, kā iegrib, tā pārgriež vērsim cīpslas!
7. Nolādētas viņu dusmas – par savu spēku, un viņu niknums – par savu stiprumu, es viņus pa Jēkabu izkliedēšu, pa Israēlu viņus izkaisīšu!
8. Jūda – tavi brāļi tevi slavēs, tava roka pie naidnieka spranda, tev zemosies tava tēva dēli!
9. Lauvu jaunulis Jūda! No medījuma, mans dēls, tu celies, gulsties kā lauva, kā lauvene – kas gan piecels!?
10. Jūdam zizli neatņems, ne valdnieka scepteri viņa ceļiem – kamēr nenāks Šīlo! Viņam paklausīs tautas!
11. Pie vīnakoka viņš savu ēzeli piesies, pie vīnstīgas – savu ēzelēnu, viņš mazgās vīnā savas drānas un vīnogu asinīs – savu ģērbu!
12. Tumšākas viņa acis par vīnu, un baltāki viņa zobi par pienu!
13. Zebulūns mitīs jūras krastā! Viņš kļūs par piestātni kuģiem, viņa robežas ies līdz Sidonai!
14. Jisašhars – stiprs ēzelis, ganās pie gardumiem…
15. Ieraudzīja, ka labi, ka tīkama zeme, un pastiepa savu plecu, lai nestu! Kļuva par klaušu vergu!
16. Dāns – savu tautu tiesās kā vienu no Israēla ciltīm!
17. Dāns būs čūska uz ceļa, odze uz takas – dzels papēdī zirgam, ka jātnieks augšpēdu kritīs!
18. Uz tavu glābiņu ceru, Kungs!
19. Gāds – uzbrucēji tam uzbruks, bet viņš tiem bruks pretī!
20. Par Ašēru – trekna tam maize, viņš dabūs ķēnišķus kārumus!
21. Naftālī – brīvībā skrejoša briežumāte, kas dod brangus briedulēnus!
22. Auglīgs koks – Jāzeps, auglīgs koks pie avota, kam atvases kāpj pa mūri!
23. Viņam darīs jo rūgti – apšaudīs bultām, ar viņu naidosies tie, kas tver bultu maku!
24. Bet viņa loks paliks stiprs, viņa roku delmi būs veikli! No Jēkaba Varenā, no turienes – gans, Israēla klints!
25. No tava tēva Dieva – viņš tev palīdzēs, no Visuvarenā – viņš tevi svētīs ar debesu svētībām no augšienes, ar dzīļu svētībām, kas apakšā mīt, ar svētībām, kas no krūtīm un klēpja!
26. Tava tēva svētības varenākas par mūžīgu kalnu svētību, par sensenu augstieņu dārgumu! Lai tās nāk pār Jāzepa galvu, uz pakauša tam, kas nošķirts no brāļiem!
27. Benjāmins – plēsīgs vilks! No rīta viņš ēdīs medījumu, pret vakaru dalīs laupījumu!”
Jēkaba nāve un apbedīšana28. Visi šie ir divpadsmit Israēla ciltis, un šo tiem sacīja viņu tēvs. Viņš tos svētīja – katru svētīja ar savu svētību!
29. Viņš tiem pavēlēja un teica: “Nu es tieku piepulcināts savai tautai. Apglabājiet mani pie maniem tēviem, alā, kas hetieša Efrona laukā,
30. tajā alā, kas Mahpēlas laukā, kas pret Mamri Kanaāna zemē, ko Ābrahāms kopā ar lauku nopirka no hetieša Efrona, lai iemantotu kapavietu.
31. Tur apglabāja Ābrahāmu un viņa sievu Sāru, tur apglabāja Īzaku un viņa sievu Rebeku, un tur es apglabāju Leu.
32. Tas lauks un ala, kas tajā, ir pirkti no Hēta dēliem.”
33. Kad Jēkabs bija izteicis pavēli saviem dēliem, viņš ievilka kājas gultā, nomira un tika piepulcināts savai tautai.