1. Mozus 50 LTV1965
1. Tad Jāzeps krita pie sava tēva vaiga, raudāja un skūpstīja viņu.
2. Un Jāzeps pavēlēja dziedniekiem, saviem kalpiem, viņa tēvu iebalzamēt. Un ārsti iebalzamēja Israēlu.
3. Tā pagāja četrdesmit dienas, jo tik daudz vajaga balzamēšanai. Pēc tam ēģiptieši to apraudāja septiņdesmit dienas.
4. Un kad viņa apraudāšanas laiks bija beidzies, tad Jāzeps sacīja faraona nama iedzīvotājiem: „Ja jūs esat man labvēlīgi, tad sakiet manā vietā faraonam:
5. Mans tēvs lika man ar zvērestu apstiprināt, sacīdams: Es mirstu, bet tu aproc mani manā paša kapā, kujru es sev esmu racis Kānaāna zemē, tur tev mani jāaprok.
6. Es tagad gribu doties turp un gribu aprakt savu tēvu un tad griezties atpakaļ.“
7. Un Jāzeps aizgāja, lai apraktu savu tēvu, un ar viņu kopā gāja visi faraona kalpi, viņa nama vecākie un visi Ēģiptes zemes vecākie
8. Un visa Jāzepa nama saime, kā arī viņa brāļi un viņa tēva nama saime, tikai savus mazos bērnus, savus sīklopus un liellopus, tos tie atstāja Gošenes zemē.
9. Līdz ar viņu devās ceļā arī rati un jātnieki, visi kopā ļoti liels pulks.
10. Un viņš aizgāja līdz Goren-haatadai, kas atrodas aiz Jardānas pārejas. Tur viņi noturēja lielu un ļoti svinīgu sēru sanāksmi. Viņš savam tēvam veltīja septiņas dienas ilgas sēras.
11. Kad nu Kānaāna zemes iedzīvotāji vēroja mirušā apraudāšanu pie Goren-haatadas, tad tie teica: „Ēģiptiešiem ir jo lielas sēras,“ tādēļ to vietu pie Jardānas pārejas sauc: Ebel-Mizrajim.
12. Tā viņa dēli darīja, kā viņš tiem bija pavēlējis:
13. Viņi to aizveda uz Kānaāna zemi un apraka Makpelas tīrumā, alā, kupi Ābrahāms kopā ar tīrumu bija pircis sev par dzimts kapiem no hetieša Efrona iepretim Mamrei.
14. Un Jāzeps pēc tēva apglabāšanas atgriezās Ēģiptes zemē līdz ar saviem brāļiem un visiem tiem, kas bija gājuši ar viņu, lai apraktu vina tēvu.
15. Kad Jāzepa brāļi redzēja, ka vinu tēvs ir miris, tad tie sprieda: „Kad tik Jāzeps mūs neienīst un neatmaksā visu to ļaunu, ko mēs viņam esam darījuši.“
16. Tādēļ tie pavēstīja Jāzepam: „Tā tavs tēvs to ir pavēlējis, pirms nāves sacīdams:
17. Sakait tā Jāzepam: Piedod, lūdzams, savu brāļu pārkāpumus un viņu grēkus, 10 tie tev darījuši ļaunu! Bet tagad piedodi mūsu pārkāpumus tava tēva Dieva kalpiem!“ Un Jāzeps raudāja, kad tie tā uz viņu runāja.
18. Tad viņa brāļi paši nāca un krita viņa priekšā zemē un sacīja: „Redzi, mēs tev gribam būt kalpi.“
19. Un Jāzeps sacīja viņiem: „Nebīstaities; vai tad es esmu Dieva vietā?
20. Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis, lai panāktu, kas šodien redzams: daudz ļaudis saglabāt dzīvus.
21. Bet tagad: nebīstaities, es gādāšu par jums un jūsu bērniem. Tā viņš tos mierināja un runāja uz to sirdīm.
22. Tā Jāzeps ar sava tēva saimi apmetās uz dzīvi Ēģiptē. Un Jāzepam bija simts desmit gadi.
23. Jāzeps pieredzēja no Ēfraima bērnu bērnus trešajā augumā, un ari Manases dēla Machīra bērni piedzima uz Jāzepa ceļiem.
24. Un Jāzeps sacīja saviem brāļiem: „Es miršu, bet Dievs raudzīdamies raudzīsies uz jums un izvedis jūs no šīs zemes uz to zemi, kupu Viņš ar zvērestu ir apsolījis Ābrahāmam, īzākam un Jēkabam.“
25. Un Jāzeps nozvērināja Israēla bērnus, teikdams: „Dievs patiešām raudzīsies uz jums, ka jūs aizvedat manus kaulus no šejienes.“
26. Un Jāzeps nomira simts desmit gadus vecs, un to iebalzamēja un ielika Ēģiptē šķirstā.