Habakuks 1 LTV1965

1. ŠI ir Dieva lemtās nākotnes atklāsme, ko parādībā redzējis pravietis Habakuks.

2. Cik ilgi, Kungs, es lai saucu pēc palīdzības, un Tu to nedzirdi? Cik ilgi lai tavās ausīs atskan mani saucieni par varmācību, un Tu nesniedz palīdzību?

3. Kādēļ Tu man liec redzēt pārestību, kas kādam tiek nodarīta, un kādēļ Tu liec man noskatīties mokās? Laupīšanas un noziegumi notiek man acu priekšā, rodas asas domstarpības, un uzliesmo naids!

4. Tāpēc bauslība kļuvusi maznozīmīga, un taisnība nekur nevar kļūt par uzvarētāju. Bezdievīgais uzveic taisno, un tiesa tiek sagrozīta.

5. Aplūkojiet pagānu tautas, skataities cits uz citu un brīnaities, jo Es darīšu kaut ko jūsu dienās, kas jums būtu neticams, ja jums to stāstītu.

6. Jo redzi, Es atmodināšu kaldējus, skaudru, nežēlīgu un kustīgu tautu, kas ar mieru pat kājām doties līdz pašam zemes galam, lai iegūtu sev jaunas dzīves vietas, kas viņiem nepieder.

7. Tā ir briesmīga un nežēlīga tauta; savu taisnību un pārgalvību tā uzliek visiem par likumu.

8. Viņu straujie zirgi zviedz, pardeļu izbiedēti, viņi ir tramīgi tiem uzglūnošo tuksnešu vilku dēļ. Viņu jātnieki atauļo no lielas tālienes, viņi atlido kā ērgļi, kas steidz gūt savu ēsmu.

9. Viss viņu pulks nāk, lai darītu varas darbus; kurp tie vērš savu skatu, tur tie izlaužas cauri kā rīta vējš; viņu savākto gūstekņu skaits ir kā tuksneša smiltis.

10. Viņi ļauni zobojas par ķēniņiem un apsmej novadu valdniekus; par cietokšņiem tie smejas, jo tie uzber smilšu valni un ieņem cietoksni.

11. Tā viņi aizdrāžas tālāk kā vējš, turpinādami apgrēcību, un uzskata savu spēku par savu dievu.

12. Bet vai Tu, Kungs, neesi no laika gala mans Dievs, mans Svētais? Nē, mēs taču nemirsim! Jeb vai Tu, mūsu stiprā klints, tiešām šo mūsu ienaidnieku esi nolicis mums par tiesātāju, esi izraudzījis viņu, lai mūs pārmācītu?

13. Tavas acis ir pārāk šķīstas, lai Tu varētu skatīt ļaunumu, un varas darbus Tu arī nevari uzlūkot. Kāpēc tad Tu mierīgi noraugies uz laupītājiem un ciet klusu, kad ļaundaris aprij taisno, kas par viņu dievbijīgāks?

14. Tu padari cilvēku līdzīgu zivīm jūŗā, līdzīgu kādam rāpulim, kas nepazīst valdnieka.

15. Viņš izvilks visus tos ar savas makšķeres auklu, viņš savāks visus savos tīklos un saķers savos valgos; tad viņš priecāsies un gavilēs par to.

16. Tādēļ arī sava kaujamā upura tiesu viņš nes savam tīklam un kvēpināmo upuri nes savai makšķeres auklai, jo tikai ar šo abu lietu palīdzību viņa īpašuma daļa ir trekna un barība tik bagāta ar aizdaru.

17. Lai viņš tad ari izmet un tukšo savu tīklu, bet vai viņš drīkst tā pastāvīgi vilkt savu zobenu ārā no makstīm ar nolūku nokaut svešas tautas, un to darīt joprojām, nemaz nemainot savu nostāju?