Habakuks 3 NLB

1. Pravieša Habakuka lūgšana. Uz stīgām.

2. Kungs, es dzirdēju tavu vēsti, Kungs, es bīstos no taviem darbiem! Gadiem ritot, atjauno tos, gadiem ritot, stāsti par tiem, dusmās atceries žēlsirdību!

3. Dievs no Tēmānas nāca, Svētais no Pārānas kalna. Viņa godība klāja debesis, zeme pilna viņa slavas!

4. Gaiši mirdzēja stari no viņa rokas, tas viņa spēka apmetnis!

5. Mēris gāja viņam pa priekšu, viņa pēdās sekoja sērgas.

6. Kad viņš stājās, zeme drebēja, kad paraudzījās, tautas izbijās, sabruka mūžīgie kalni, iegrima pauguri, kopš aizlaikiem stāvējuši, viņam – mūžības ceļi!

7. Es redzu: Kūšāna teltis spaidos, dreb Midjāna zemes telts aizkari!

8. Kungs, vai pret upēm tu nikns, vai pret upēm tu tagad bargs, vai pret jūru tu skaisties, ka triecies savos zirgos, savos uzvaras ratos?!

9. Jau atkailināts tavs loks, bultas jau zvērestu devušas! Ar upēm tu sašķēli zemi!

10. Kad tevi pamana kalni, tie izbīstas, trīc, ūdeņi gāžas, dzelme ceļ balsi, slej augšup rokas!

11. Saule un mēness paliek uz vietas no tavu skrejošo bultu spīduma un tava šķēpa straujā mirdzuma!

12. Niknumā tu pārstaigā zemi, dusmās samīdi tautas!

13. Tu dodies glābt savu tautu, glābt savu svaidīto, tu satriec ļaundaru namu jumtus un atsedz pamatus, uz kuriem tie celti.

14. Ar savām bultām tu caururb galvas karavīriem, kuri kā viesulis nāca mani padzīt, kuri jau gavilēja, ka nabagu slepus aprīs!

15. Ar saviem zirgiem tu samin jūru, vareno ūdeņu vērpetes!

16. Kad es to dzirdēju, manu augumu sakampa trīsas, no dārdiem man drebēja lūpas, ļodzījās mani kauli, es viss trīcēju, taču gaidīšu kluss ļauno dienu, lai tā nāk pār tautām, kas mums uzbruka.

17. Ja vīģes koks neziedēs un vīnakokam neienāksies ogas, ja olīvas nedos ražu un lauki neko ēdamu neienesīs, ja ganāmpulkā panīks avis un staļļos nebūs vēršu –

18. es tomēr gavilēšu par Kungu, es līksmošu un priecāšos par savu glābēju Dievu!

19. Kungs Dievs ir mans stiprums, viņš dara man kājas vieglas kā kalnu stirnai, uz augstienēm mani vada. Korvedim. Uz stīgām.