Ebrejiem 12 LTV1965
1. Tāpēc tad arī, kur ap mums visapkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas,
2. Un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai.
3. Ņemiet vērā to, kas panesis tādu pārestību no grēciniekiem, lai jūs nepiekūstat, savās dvēselēs pagurdami.
4. Jūs vēl neesat līdz asinīm pretim turējušies, cīnīdamies pret grēku,
5. Un esat aizmirsuši pamācību, kas jūs kā bērnus uzrunā: „Mans bērns, nenicini tā Kunga pārmācību un nepa-gursti, kad viņš tevi norāj!
6. Jo, ko tas Kungs mīl, to viņš pārmāca un šauš katru bērnu, ko viņš pieņem.“
7. Pacietiet pārmācību! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem. Jo kur ir bērns, ko tēvs nepārmāca?
8. Bet ja jūs esat bez pārmācības, ko visi ir saņēmuši, tad jūs esat nelikumīgi bērni un ne īsti bērni.
9. Tad nu mums mūsu miesīgie tēvi ir bijuši par pārmācītājiem, un mēs tos esam bijušies. Vai tad lai mēs daudz vairāk nepaklausītu garu Tēvam, lai dzīvotu?
10. Jo tie gan īsu laiku mūs ir pārmācījuši, kā tas viņiem šķita pareizi esam, bet viņš—lai nāktu tas mums par labu, lai mēs kļūtu viņa svētuma dalībnieki.
11. Bet katra pārmācība tai acumirklī neliekas mums par prieku, bet par bēdām, tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli.
12. Tāpēc paceliet gurdenās rokas un nespēcīgos ceļus
13. Un staigājiet taisnas tekas savām kājām, lai tizlais nekluptu, bet gan tiktu dziedināts.
14. Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs to Kungu,
15. Pielūkodami, ka neviens nezaudētu Dieva žēlastību, lai nekāda rūgta sakne, augstu izaugusi, jums nekaitētu un daudzi ar to netiktu apgānīti,
16. Lai neviens nebūtu netikls un zemisks kā Ezavs, kas savu pirmdzimtību ir pārdevis par vienu ēdienu.
17. Jo jūs zināt, ka arī pēc tam, gribēdams iemantot apsolījumu, viņš tika atmests, jo netika dota iespēja atgriezties, lai gan ar asarām viņš to meklēja.
18. Jo jūs neesat pienākuši pie kalna, kas rokām taustāms, pie degošas uguns un mākoņu tumsas un vētras,
19. Pie bazūnes skaņas un vārda balss, par ko tie, kas dzirdējuši, ir lūguši, lai viņiem vairs nekas netiktu teikts.
20. Jo tie nevarēja panest to, kas bija pavēlēts: „Ja arī kustonis pieskaras kalnam, tas akmeņiem jānomētā,“
21. Un—tik briesmīga bija parādība—ka Mozus teica: „Es esmu izbijies un drebu.“
22. Bet jūs esat tuvojušies Ciānas kalnam un dzīvā Dieva pilsētai, debesu Jeruzālemei un eņģeļu neskaitāmiem pulkiem, svētku sapulcei,
23. Un debesīs pierakstīto pirmdzimušo draudzei un Dievam, visu tiesnesim, un pilnību sasniegušo taisno gariem
24. Un jaunās derības starpniekam Jēzum un izlietajām asinīm, kas spēcīgāki runā nekā Ābela asinis.
25. Pielūkojiet, ka jūs nenoraidāt to, kas runā. Jo, ja tie nav izbēguši, kūpi atmeta to, kas zemes virsū Dieva mācību mācījis, jo mazāk mēs, ja novēršamies no tā, kas ir no debesīm.
26. Viņa balss toreiz satricināja zemi, bet tagad viņš pasludinājis, sacīdams: „Vēl vienreiz es kustināšu ne tikai zemi, bet arī debesis.“
27. Bet vārdi „vēl vienreiz“ norāda uz satricināmā pārvēršanu, tāpēc ka tas ir radīts, lai paliktu nesatricināmais.
28. Tāpēc, saņemot nesatricināmu valstību, būsim pateicīgi. Tā mes Dievam patīkami kalposim, ar bijību un bailēm,
29. Jo arī mūsu Dievs ir uguns, kas iznīcina.