Hozeja 7 LTV1965
1. Kad vien Es taisos dziedināt Israēla vainu, redzams kļūst Ēfraima noziegums un Samarijas ļaunprātība, ka viņi piekopj melīgu rīcību un kā zagļi ielien namos un kā plēsoņas aplaupa cilvēkus ārpus viņu mājokļiem.
2. Un tomēr viņi negrib savā garā sajust, ka Es nojaušu visu viņu ļaunumu. Viņu ļaunie darbi nostājas kā liecinieki viņiem visapkārt: tie tagad visi Man skaidri saskatāmi mana vaiga priekšā.
3. Ar savu ļaunumu viņi iepriecina ķēniņu un ar saviem meliem augstākos pārvaldniekus.
4. Viņi visi ir laulības pārkāpēji, kas līdzīgi aizkurtam ceplim, ko maizes cepējs, iejaucis un samīcījis mīklu, pārtraucis bikstīt un kurināt, kamēr mīkla pilnīgi izrūgst savā pareizā skā-bumā.
5. Šodien, mūsu ķēniņa svētku dienā, mūsu lielkungi slīgst kā neprātā vīna skurbumā, un pats ķēniņš sniedz roku bezkauņām un viņa smējējiem.
6. Viņu sirds kā maizes krāsns deg viltotā padevībā, kad viņi nes ziedojumus un krāpj ļaudis; gan visu nakti liekas guļam šīs maizes krāsns kurinātājs, un līdz ar to šķiet atlaidies arī viņu dusmu niknums, bet no rīta tās atkal iedegas visgaišākās liesmās.
7. Viņi visi ir sakarsuši kā krāsns, tā ka viņi it kā rīdami aprij savus tiesnešus, un visi viņu ķēniņi krīt, un neviens nav starp viņiem, kas Mani piesauktu.
8. Efraims maisās starp citām tautām, viņš ir kā rausis, ko neviens neapgriež uz otru pusi.
9. Svešinieki aprij viņa spēkus, bet viņš pats to neliekas manām; jau metas sirmi viņa galvas mati, bet viņš pats to neredz.
10. Israēla augstprātība nodod nepār-protamu liecību pret viņu pašuj viņi tomēr neatgriežas pie tā Kunga, sava Dieva, un nemeklē Viņu.
11. Efraims ir kā ievilināts balodis, kas neko neizprot: reizēm viņi aicina palīgā ēģiptiešus, tad atkal griežas pēc palīdzības pie asiriešiem.
12. Kamēr viņi tā šurpu turpu skraida, Es uzmetīšu viņiem savu tīklu un noķeršu viņus kā putnus gaisā un pārmācīšu viņus, kā tas jau tiek sludināts viņu draudzei.
13. Bēdas viņiem, ka tie vairās no Manis. Viņiem jātop iznīcinātiem, jo viņi atstājušies no Manis. Un Es tomēr būtu gribējis viņus atpestīt, ja viņi nepaustu melu mācības pret Mani.
14. Viņi nepiesauc Mani arī no sirds, bet vaimanā un kauc, izstiepušies savās guļamās vietās. Viņi pulcējas labības un vīnogu sulas dēļ tin noiet šo lietu dēļ savā starpā līdz asām nesaskaņām un asiņainām sadursmēm, bet pret Mani viņi ir nepaklausīgi un atstāj Mani, būdami pilni neuzticības.
15. Es pamācu viņus un stiprinu viņu spēkus, bet viņi domā ļaunu par Mani.
16. Viņi gan atgriežas, bet ne īsti no tiesas, joprojām pievērsdamies Baālam, viņi ir kā pietiekami spēcīgi neuzvelkams un tādēļ nelietojams stops. Viņu zemes vecākie un apgabalu pārvaldnieki kritīs no zobena savas asās un pretestīgās valodas dēļ. Viņu draudi radīs tikai nicinājumu pilnus smieklus par viņiem Ēģiptes zemē!