Jesaja 40 NLB

1. “Mieriniet, mieriniet manu tautu,” saka jūsu Dievs.

2. Runājiet sirsnīgi uz Jeruzālemi, sauciet uz to, jo tās ciešanas ir piepildītas un tās vaina piedota, jo tā divkārt no Kunga rokas dabūjusi par visiem saviem grēkiem!

3. Balss sauc: “Tuksnesī sataisiet Kungam ceļu, klajumā nolīdziniet taku mūsu Dievam!

4. Visas ielejas lai aizber, visus kalnus un paugurus nolīdzina, lai nelīdzens paliek līdzens un raupjums gluds!

5. Lai Kunga godība atklājas, lai redz visa radība, jo Kunga mute ir runājusi!”

6. Balss saka: “Sauc!” – Un es teicu: “Ko lai es saucu?!” – Visa radība ir kā zāle, viss tās jaukums kā ziedi laukā!

7. Nokalst zāle, novīst ziedi, ja tiem uzpūš Kunga dvesma, tiešām, ļaudis ir kā zāle!

8. Zāle nokalst, ziedi novīst, bet mūsu Dieva Vārds paliek mūžam!

9. Kāp augstā kalnā, kāp, vēstī Ciānai labu, sauc no visa spēka, vēstī Jeruzālemei labu, sauc, nebaidies, saki Jūdas pilsētām: redzi, jūsu Dievs,

10. redzi, Kungs Dievs ar spēku nāk, ar savu izstiepto elkoni valda, redzi, viņam ir atmaksa, viņa atdarīšana iet viņam pa priekšu!

11. Kā gans savu pulku viņš ganīs, viņš pulcēs ar savu elkoni, pie savām krūtīm jērus nesīs, un avjumātes aprūpēs!

12. Kas ar sauju ūdeņus izmērījis, kas debesis rokām aptvēris, kas zemes pīšļus mērtraukā sabēris, kas kalnus svaros nosvēris un ar atsvariem pakalnus?

13. Kas Kunga Garu ir izmērījis, kas viņam padomu dos?

14. Kam viņš padomu prasījis, lai viņam ko paskaidrotu, lai viņu mācītu tiesas lietās, lai viņam mācītu zināšanu un saprašanu?

15. Redzi, tautas kā piliens kausā, kā puteklis pie atsvara, redzi, viņš paceļ salas kā smilšu graudu!

16. Lebanonā nepietiek malkas, tur nepietiek zvēru sadedzināmajam upurim!

17. Visas tautas nav nekas viņa priekšā, tās viņam nieks vien un sīkums!

18. Ar ko jūs Dievu salīdzināsiet, ar ko viņu samērosiet?

19. Vai ar tēlu, ko izlējis amatnieks vai ko zeltkalis ar zeltu pārklājis un kam sudraba ķēdes nokalis?

20. Kam tāds upuris nav pa spēkam, tas izraugās koku, kas nepūst, to izvēlas gudrs amatnieks, lai uzslietu elku, kas nekust!

21. Vai jūs nezināt, vai jūs nedzirdat, vai jau no iesākuma jums nav sacīts, vai kopš zemes radīšanas jūs nesajēdzat,

22. kas sēž pār zemes jumu – tās mītnieki ir kā siseņi, kas debesis izstiepj kā aizkaru, kas tās izpleš kā telti, kur dzīvot!?

23. Viņš vareno par nieku padara, zemes valdnieku pataisa par neko!

24. Knapi iedēstīti, knapi iesēti, knapi saknes laiduši, zemē iesakņojušies – viņš tiem uzdveš, un tie nokalst, un vētra tos izrauj kā salmus!

25. Kam jūs mani pielīdzināsiet, ka es tam būtu līdzīgs, saka Svētais,

26. paceliet augšup acis, redziet, kas radījis šos, kas pēc skaita visiem to pulkiem liek rasties, kas tos visus nosaucis vārdā savā lielajā varā un spēka stiprumā, ka tur netrūkst nenieka!

27. Jēkab, kādēļ tu saki un tu, Israēl, runā: manas gaitas Kungam apslēptas, Dievam gar manu tiesu nav daļas! –

28. Vai tu nezini, vai tu neesi dzirdējis – mūžīgs Dievs ir Kungs, kas radījis zemes malas, viņš nepagurs un nepiekusīs, neizdibināma ir viņa saprašana!

29. Viņš nogurušam dod spēku un spēcina to, kam nav stipruma!

30. Nogurst jaunekļi, un pagurst varoņi – kluptin tie klūp!

31. Bet, kas cer uz Kungu, atgūst spēku, ceļas spārnos kā ērgļi, skrej un nepiekūst, iet un nepagurst!