Jesaja 49 NLB
1. Klausieties, salas, uz mani, un sadzirdiet, tālās tautas, – Kungs mani jau kopš klēpja saucis, kopš mātes miesām viņš piesaucis manu vārdu!
2. Viņš darījis manu muti par asu zobenu, paslēpis mani savas rokas ēnā, viņš darījis mani par urbjošu bultu, savā bultmakā viņš mani noglabājis!
3. Viņš man teica: “Tu esi mans kalps, Israēl, tevī godinās mani!”
4. Bet es teicu: velti es pūlējos, niekiem un tukšībai šķiedu spēkus, tādēļ mana tiesa pie Kunga un mana alga pie Dieva!
5. Tagad runā Kungs, kas jau kopš klēpja mani darījis sev par kalpu, lai vedu Jēkabu pie viņa un Israēlu viņam piepulcinu, – es pagodināts Kunga priekšā, mans Dievs ir mans stiprums!
6. Un viņš teica: “Par maz, ka tu esi mans kalps, ka atjauno Jēkaba ciltis un sargā Israēlu, lai pārvestu to pie manis, – es tevi darīšu par gaismu tautām, lai mana glābšana sniegtos līdz zemes malai!”
Ciānas bērni tiks pārvesti mājās7. Tā saka Kungs, Izpircējs, Israēla Svētais, nicinātam, tautu nonievātam, visādu valdnieku vergam: “Ķēniņi redzēs un piecelsies, augstmaņi zemosies, jo Kungs ir uzticams, Israēla Svētais tevi ir izredzējis!”
8. Tā saka Kungs: “Laipnības laikā es tev atbildēju, glābšanas dienā es tev palīdzēju, es sargāju tevi un darīju par derības tautu, lai atjaunotu šo zemi, lai atdotu atņemto mantojumu,
9. lai sacītu ieslodzītajiem: nāciet laukā! – un tiem, kas tumsā: rādieties šurp! Pie visiem ceļiem tie ganīsies, uz visām kalnu korēm tiem būs ganības!
10. Tie necietīs izsalkumu un slāpes, tiem necirtīs svelmains vējš un saule, jo viņu žēlotājs tos vadīs, pie ūdens avotiem aizvedīs!
11. Visus kalnus es padarīšu par ceļiem, un manas takas pa augšieni vīsies!
12. Redzi, šie no tālienes nāks, Redzi, citi no ziemeļiem un jūras puses un tie – no Sīnīmas zemes!”
13. Gavilējiet, debesis, līksmo zeme, kalni, izlauzieties gavilēs, jo Kungs mierinājis savu tautu un savus apspiestos apžēlojis!
14. Un Ciāna saka: Kungs pametis mani, mans Kungs mani aizmirsis! –
15. Vai sieva savu zīdaini aizmirst, vai nemīl to, kas no klēpja nācis? – Pat ja tā tevi aizmirstu, es tevi neaizmirsīšu!
16. Redzi, sev delnās tavu vārdu es esmu iegriezis, tavi mūri ir manā priekšā vienmēr!
17. Jau steidz tie, kas tevi uzcels, – tavi postītāji un nīdētāji aizies no tevis!
18. Pacel acis un raugies visapkārt – tie visi jau sapulcējušies un nāk pie tevis! “Es esmu dzīvs,” saka Kungs, “tos visus tu apliki sev kā rotu, apjozi sev kā līgava!
19. Tavas drupas un tavs izpostījums, un tava izdeldētā zeme kļūs par šauru tiem, kas tur mīt, un tavi nīdētāji būs tālu no tevis!
20. Tavas ausis vēl dzirdēs tavus atņemtos dēlus sakām: par šauru šī vieta, dod plašumu, kur dzīvot!
21. Un tu savā sirdī teiksi: kurš man dzemdējis šos?! – jo es biju bez bērniem un padzīta, patriekta trimdā, un kurš šos uzaudzināja? Redzi, es biju palikusi viena, no kurienes šie?!”
22. Tā saka Kungs Dievs: “Redzi, pār tautām es stiepšu savu roku, pār tautām celšu savu karogu, un tie nesīs sev pie krūtīm tavus dēlus un tavas meitas nēsās uz pleciem!
23. Ķēniņi tevi auklēs, un viņu kundzes zīdīs tevi, tie zemosies tev ar seju līdz zemei un tavu kāju putekļus laizīs – tad tu zināsi, ka es esmu Kungs, kaunā es nepalieku – gaidi uz mani!”
24. Vai spēkavīram var atņemt guvumu, vai varmākas gūstekņi var paglābties?
25. Jo tā saka Kungs: “Pat spēkavīra gūstekņi tiks svabadi, pat varmākas gūtie paglābsies – es pats šķiršu strīdu ar tiem, kas strīdas pret tevi, es izglābšu tavus dēlus!
26. Tavus apspiedējus es ēdināšu ar viņu pašu miesu, dzirdīšu pašu asinīm kā ar vīnu – tad visi dzīvie zinās, ka es, Kungs, esmu tavs Glābējs, ka Jēkaba Varenais ir tavs izpircējs!”