Jesaja 65 NLB

1. “Es atklājos tiem, kas nevaicāja; mani atrada tie, kas mani nemeklēja. Es teicu: es te! Es te! – tautai, kas nepiesauc manu vārdu.

2. Es aizvien atvēru skaujas pretestīgai tautai, kas staigā nelabu ceļu, pēc savām iedomām;

3. tautai, kas aizvaino mani nemitīgi tieši sejā – kas upurē dārzos, kvēpina uz ķieģeļiem,

4. sēž kapu alās, nakšņo slepenās vietās, ēd cūkas gaļu, kam nešķīsta vira traukos,

5. kas saka: “Tu paliec pie sevis! Netuvojies man! Jo esmu no tevis šķirta!” Tie ir kodīgi dūmi man nāsīs, uguns, kas deg visu dienu!

6. Redzi, kas rakstīts manā priekšā – es neklusēšu, bet atmaksāšu, un atmaksāšu tiem tieši krūtīs

7. viņu vainas un viņu tēvu vainas pie viena!” teica Kungs, “tiem, kuri kvēpināja kalnos un pakalnos zaimoja mani. Un es atmērīšu viņu agrākos darbus tiem tieši krūtīs!”

8. Tā teica Kungs: “Ja vien ir sula vīnogu ķekarā, tad saka: neizposti, jo ir svētība tajā! – tāpat es darīšu savu kalpu dēļ, lai neizpostītu visu.

9. Es izvedīšu no Jēkaba sēklu, no Jūdas – manu kalnu mantinieku, un mani kalpi tur apmetīsies.

10. Šārona būs ganības avīm, Āhoras ielejā atgulsies lopi manai tautai, kas meklēja mani.

11. Bet jūs, kas atstājuši Kungu, aizmirsuši manu svēto kalnu, Laimnesim klājat galdu un garšvielām jauktu vīnu pildāt Likteņdieves kausā –

12. es lemšu jūs zobenam, jūs visi kritīsit ceļos, lai tiktu nokauti. Jo es saucu, bet jūs neatbildējāt, es runāju, bet jūs neklausījāties un darījāt ļaunu manās acīs, izvēlējāties to, kas man netīk.”

13. Tādēļ tā teica Kungs Dievs: “Redzi, mani kalpi ēdīs, bet jūs būsiet izsalkuši, redzi, mani kalpi dzers, bet jūs būsiet izslāpuši, redzi, mani kalpi līksmos, bet jūs būsiet apkaunoti;

14. redzi, mani kalpi no sirds gavilēs, bet jūs no sirdssāpēm brēksiet un garā satriekti vaimanāsiet.

15. Jūs atstāsiet savu vārdu maniem izredzētajiem kā lāstu: lai nonāvē tevi Kungs Dievs! – bet viņš savus kalpus sauks citā vārdā!

16. Kas svētī sevi šai zemē, sevi svētīs Dievā, patiesi! Un, kas zvēr šajā zemē, tas zvērēs Dievā, patiesi! – Jo ir aizmirstas agrākās bēdas, tās ir apslēptas manām acīm.

17. Jo es, redzi, radu jaunas debesis un jaunu zemi. Iepriekšējās vairs nepieminēs, tās vairs nenāks ne prātā.

18. Bet priecājieties un līksmojiet mūžam par to, ko es radu, jo es radu Jeruzālemi priekam un tās tautu – līksmībai.

19. Es priecāšos par Jeruzālemi un līksmošu par savu tautu, vairs nedzirdēs tajā nedz vaimanas, nedz raudas.

20. Tur nebūs vairs zīdaiņa, kas dzīvo vien dažas dienas, nedz sirmgalvja, kas savu dienu mēru neizdzīvo. Kas simts gados nomiris, tas būs vēl jauneklis, kas nesasniegs simts gadus, būs ticis nolādēts.

21. Tie namus cels un tajos dzīvos, vīnadārzus stādīs un augļus baudīs.

22. Tie nebūvēs, lai dzīvotu citi, un nestādīs, lai baudītu citi. Jo kā koka mūžs būs manas tautas mūžs, mani izredzētie paši izmantos savu roku darbu.

23. Viņu pūliņi nebūs velti, un bērni tiem nedzims postam, tie būs Kunga svētības sēkla un viņu pēcnācēji ar tiem.

24. Un būs tā – pirms viņi sauks, es jau atbildēšu, vēl viņi runās, es jau uzklausīšu.

25. Vilks un jēriņš ganīsies kopā, un lauva ēdīs salmus kā vērsis, bet čūskas barība būs pīšļi; nedz ļauna, nedz posta nedarīs visā manā svētajā kalnā,” teica Kungs.