Jēkaba 1 NLB

1. Jēkabs, Dieva un Kunga Jēzus Kristus kalps, divpadsmit ciltīm, kas dzīvo izkaisītas, – esiet sveicināti!

2. Ikreiz, kad pār jums, mani brāļi, nāk dažnedažādi kārdinājumi, uzņemiet to ar vislielāko prieku,

3. saprazdami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību,

4. bet izturības piepildījums lai ir tas, ka jūs esat pilnīgi un nevainojami, bez jebkāda trūkuma.

5. Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, lai viņš to lūdz no Dieva, kas labprāt dod visiem, neko nepārmezdams, un viņam tiks dots.

6. Lai viņš lūdz ticībā, bez šaubīšanās, jo tas, kas šaubās, līdzinās vilnim jūrā, ko vējš svaida un dzenā.

7 8. Šāds cilvēks ar sašķeltu dvēseli, kas nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā kaut ko saņemt no Kunga.

9. Lai zemas kārtas brālis dižojas savā augstumā,

10. bet bagātais – savā zemumā, jo viņš iznīks kā zieds pļavā;

11. uzausa saule, ar savu svelmi izkaltēja zāli, tās zieds novīta, un viss krāšņums iznīka; tā arī bagātais iznīks savos ceļos.

12. Laimīgs tas vīrs, kas iztur kārdināšanu, jo, pārbaudi izturējis, viņš saņems dzīvības vainagu, kas apsolīts tiem, kas mīl Kungu.

13. Neviens kārdināšanā lai nesaka: Dievs mani kārdina, – jo Dievs pats nevienu nekārdina, Dievs ir ārpus jebkādas kārdināšanas.

14. Bet ikvienu kārdina viņa paša iekāres, kas to ar ēsmu pievilina un velk sev līdzi.

15. Tā nu iekāre ieņemdama dzemdē grēku, bet grēks nobriestot dzemdē nāvi.

16. Nekrītiet maldos, mani mīļotie brāļi!

17. Jebkurš labs devums un jebkura pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva, kas ir pastāvīgs un nav mainīgs kā ēna.

18. Viņš mūs ir izvēlējies un atdzemdinājis ar patiesības vārdu, lai mēs būtu kā viņa radījumu pirmaugļi.

19. Jums jāzina, mani mīļotie brāļi, ikviens cilvēks lai ir nasks klausīties, bet lēnīgs runāt un gauss dusmoties,

20. jo cilvēka dusmas nerada Dieva taisnību.

21. Tādēļ atmetiet jebkuru nešķīstību un visu to, kas no ļauna vēl atlicis, un lēnprātībā saņemiet jūsos iedēstīto vārdu, kas ir spējīgs izglābt jūsu dvēseles.

22. Topiet par vārda darītājiem, nevis tikai klausītājiem, kas paši sevi pieviļ.

23. Ja kāds ir vārda klausītājs, bet nav tā darītājs, tāds līdzinās vīram, kas lūkojas uz savu paša vaigu spogulī, –

24. pavērojis sevi, viņš aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš izskatījies.

25. Bet, kas dziļi ielūkojas un paliek pilnīgajā brīvības likumā, kas nav aizmāršīgs klausītājs, bet ir darba darītājs, tāds būs svētīts savos darbos.

26. Ja kāds iedomājas, ka viņš dievbijīgi kalpo Dievam, bet savu mēli nesavalda, viņš māna savu sirdi; tāda cilvēka kalpošana ir tukša.

27. Tīra un neaptraipīta kalpošana Dieva un Tēva priekšā ir šāda: apraudzīt bāreņus un atraitnes viņu nedienās un sargāt sevi no šīs pasaules nešķīstības.