Jeremija 10 NLB
1. Israēla nams! Klausies vārdus, ko saka Kungs!
2. Tā saka Kungs: “Tautu ceļus jūs nestaigājiet un no debesu zīmēm nebīstieties, kā tautas bīstas no tām.
3. Jo tautu dievi ir nieki – kā nocirsts meža koks, ko ar cirvi apdarinājis kokgriezējs, –
4. ar sudrabu un zeltu izdaiļoti, ar naglām un āmuru sasisti kopā, lai negāžas.
5. Tie kā biedēkļi izdreijāti, tie nerunā – ceļami, stumjami, jo soļot tie nevar, nebīstieties no tiem, ļaunu tie darīt nevar un labu arīdzan ne.”
6. Kungs, nav tāda kā tu! Tu esi liels, un tavs vārds ir liels tavā varenībā!
7. Kas gan tevis nebīstas, tautu ķēniņ! Tas pienākas tev, jo nevienai no gudrajām tautām nevienā valstī nav tāda kā tu!
8. Bet vienādiņ visi ir dumji un muļķi – baālu mācība ir no koka!
9. Kalts sudrabs no Taršīšas vests un zelts no Ūfāzas – amatnieku un zeltkaļu darbs, purpurzilas un purpura viņu drānas, tie visi ir gudro darbs.
10. Bet Kungs ir patiesības Dievs, viņš ir dzīvs Dievs un mūžīgs Ķēniņš, no viņa dusmības dreb zeme, un tautas nevar turēt viņa bargumu!
11. To saki viņiem: dievi, kas debesis un zemi nav taisījuši, lai pazūd no zemes un no šīm debesīm!
12. Viņš taisīja zemi ar savu spēku un nostiprināja cietzemi ar savu prātu un gudrību, viņš izpleta debesis!
13. Kad viņš ceļ balsi – krāc debesu ūdeņi! Viņš ceļ garaiņus no zemes galiem, zibeņo lietū, un no savām krātuvēm atnes vēju!
14. Dumjš ir cilvēks – bez zināšanas, apkaunots zeltkalis ar saviem elku tēliem, jo meli ir viņa lējumi un tajos nav gara!
15. Tie ir tukšība, smiekla darbs, kad tos piemeklēs, tad tie ies bojā!
Tauta tiks padzīta no savas zemes16. Ne tāda ir Jēkaba daļa, jo visu veidoja viņš! Un Israēls ir viņa mantojuma cilts! Viņa vārds ir – Pulku Kungs!
17. Savāc savu nastu no zemes, tu, ielenktā!
18. Jo tā saka Kungs: “Redzi, šoreiz es aizmēzīšu visus, kas mīt uz zemes, es tos turēšu aplenktus, lai tie zina!”
19. Vai, kāds man posts! Mana brūce gurdina mani, bet es teicu: patiesi! Tā mana sērga, tā man jācieš!
20. Mana telts nojaukta, un visas manas telts virves sarautas, mani bērni aizgājuši no manis, un to nav! Neviens vairs nepletīs manu telti, nenostieps manus telts aizkarus!
21. Gani ir dumji, Kungu tie nemeklē, tādēļ tiem nesokas un to ganāmpulki ir izklīduši.
22. Redzi, no ziemeļu zemes ceļas balsu duna un liela trīcēšana, nu Jūdas pilsētas padarīs par izpostījumu un šakāļu midzeni!
23. Kungs, es zinu, ka ne cilvēka varā ir viņa ceļš, un tas, kas iet, pats neliek soļus.
24. Kungs, pamāci mani ar tiesu, bet ne ar dusmām, nepadari mani par nieku!
25. Savu niknumu izlej pār tautām, kas nepazīst tevi, pār dzimtām, kas nepiesauc tavu vārdu, – jo Jēkabu tās ir aprijušas, viņu tās izskaudušas un viņa ganības izdeldējušas!