Jeremija 12 LTV1965

1. „Tev, Kungs, taisnība, ja es gribētu tiesāties ar Tevi. Tomēr es gribu reiz par tiesas lietām ar Tevi runāt. Kāpēc bezdievjiem viņu ceļš labi izdodas, un visiem krāpniekiem labi klājas?

2. Tu tos iedēstīji, tie iesakņojas, tie aug un atnes augļus. Tu esi tuvu viņu mutei, bet tālu viņu sirdīm.

3. Bet Tu, Kungs, mani pazīsti labi jo labi, Tu redzi un zini, kāda ir mana sirds tavā priekšā. Aizvāc viņus projām kā avis kaušanai un novēli viņus jau laikus tai dienai, kad viņi būs spiesti izbeigt savas dzīves gaitas!

4. Cik ilgi tad lai sēro zeme, un novīst zāle visur laukā? Cik ilgi vēl iedzīvotāju ļaunprātības dēļ lai aiziet bojā lopi un putni? Jo šie ļaudis saka: Viņš neredzēs, kā mums beigās klāsies!

5. Ja tu sacenties iešanā ar kājniekiem un tie tevi jau nokausē, kā tad tu varētu sacensties ar zirgiem? Un ja tu jūties drošs tikai miera zemē, ko tad tu darīsi Jardānas biezokņos?

6. Tiešām, pat tavi brāļi, radi un visa tava dzimta no tēva puses ir tev neuzticīgi, jā, pat viņi, jo arī viņi raidīja tev pakaļ skaļā balsī naida pilnus saucienus. Tādēļ neuzticies tiem, pat kad tie ar tevi arī laipni runātu!

7. Es atteicos no sava nama, es pametu savu mantas tiesu un nodevu savu sirdsmīļo viņa ienaidnieku rokās.

8. Mans mantojums Man kļuvis kā lauva mežā, tas pacēla rūkdams savu balsi pret Mani, tādēļ es to nevarēju neienīst.

9. Vai tad mans mantojums Man kļuvis par raibu putnu, ka tam citi putni krīt virsū no visām pusēm? Šurp, pulcējieties kopā, visi lauku zvēri, nāciet un ēdiet!

10. Daudzi gani ir postījuši manu vīna dārzu un saminuši manu tīrumu, tie padarījuši manu jauko tīrumu par kailu noru.

11. Tie pārvērtuši to par tuksnaini, nopostīts tas skumst manā priekšā. Pārvērsta kailatnē ir visa zeme, tādēļ ka nav neviena, kas par to rūpējas.

12. Pāri visiem kailajiem tuksnešaino ganību pauguriem pārvirzījušies postītāji; tam Kungam ir zobens, tas rij no viena zemes gala līdz otram, nav glābiņa nevienam dzīvam radījumam.

13. Viņi sēja kviešus, bet pļauj ērkšķus, viņi piespiedās ar visiem spēkiem, bet bez panākuma. Tā palieciet tad arī kaunā ar savu ražu tā Kunga liesmojošo dusmu priekšā!“

14. Tā teica tas Kungs par visiem maniem ļaunajiem kaimiņiem, kas aizkāruši to mantojumu, ko Es devu savai Israēla tautai par īpašumu: „Redzi, Es tos izplūkšu no viņu zemes tāpat, kā Es izrauju Jūdas namu no viņu vidus!

15. Kad Es tos būšu izrāvis, Es par tiem atkal apžēlošos un tos vedīšu atpakaļ katru savā mantojumā, katru savā zemē.

16. Kad tie būs pieraduši pie manas tautas dzīves, ka tie zvērēs pie mana vārda: Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo! —Tāpat kā tie bija pieradinājuši manu tautu zvērēt Baāla vārdā, tad tie taps novietoti manas tautas vidū.

17. Bet ja tie neklausīs, tad Es izdeldēšu tādu tautu, iznīcināšu to līdz pašiem pamatiem uz mūžīgiem laikiem!“ —saka tas Kungs.