Jeremija 14 NLB
1. Šie ir vārdi, ko Kungs Jeremijam teica par sausumu:
2. “Jūda sēro, vārti izkaltuši melnē uz zemes, un Jeruzālemē paceļas klaigas.
3. Tās dižciltīgie sūta kalpus, tie iet pie akām, tie ūdeni neatrod, tie atgriežas tukšiem traukiem – apkaunoti un apsmieti tie apklāj sev galvas.
4. Sajukums pa visu zemi, jo zemē nav lietus, zemnieki apkaunoti apklāj sev galvas.
5. Pat briežumāte uz lauka dzemdē un pamet, jo zāles nav.
6. Mežēzeļi stāv uz kailajiem pakalniem un kā šakāļi ošņā gaisu – acis tiem nīkst, jo nav ne zaļuma.”
7. Kaut mūsu vainas mūs apsūdz, Kungs, dari jel ko sava vārda dēļ, jo liela ir mūsu atkrišana, pret tevi mēs grēkojuši!
8. Israēla cerība un glābēj! Kādēļ tev nelaimes brīdī būt kā svešiniekam šajā zemē un kā ceļiniekam, kas iegriežas pārnakšņot?
9. Kādēļ tev būt kā paklupušam vīram, kā spēkavīram, kas palīdzēt nevar? Kungs, tu esi pie mums, mēs tavā vārdā saukti! Nepamet mūs!
10. Tā saka Kungs par šo tautu: “Tie klaiņoja un nepratās pievaldīt savas kājas, un Kungs tos vairs negrib, tagad viņš atcerēsies to vainas un piemeklēs viņu grēkus!”
11. Un Kungs man teica: “Nelūdz šai tautai labumu!
Viltus pravieši12. Kaut tie gavētu, es viņu klaigas nedzirdēšu, kaut tie sadedzināmos upurus upurētu un labības dāvanas nestu, es tos negribu, un es tos iznīdēšu ar zobenu, badu un mēri!”
13. Un es teicu: “Ak, Kungs Dievs! Redzi, pravieši tiem saka: zobenu jūs neredzēsiet, un bada jums nebūs, un patiesu mieru es jums došu šai vietā.”
14. Kungs man teica: “Pravieši manā vārdā pravieto melus, es tos nesūtīju, un es tiem runāt nepavēlēju. Tie pravieto jums viltus redzējumus, pareģojumus, niekus un savas sirds viltu!”
15. Tādēļ tā saka Kungs par praviešiem, kuri pravieto viņa vārdā: “Es tos nesūtīju, un pravieši, kuri saka: šajā zemē nebūs bada un zobena, – paši ņems galu no bada un no zobena!
16. Un tā tauta, kurai tie pravieto, tiks iztriekta Jeruzālemes ielās zobena priekšā, un nebūs, kas tos aprok – viņus, viņu sievas, viņu dēlus un meitas! Es izliešu pār tiem viņu ļaunumu!
17. Saki tiem šos vārdus: manas acis asarām pierit nakti un dienu un nerimst, jo posts ir liels, satriekta jaunava, mana tautmeita, ar nedziedējamu brūci!
Tautas lūgšana pēc žēlastības18. Kad es izgāju uz lauka, redzi, zobena caururbtie, kad es iegāju pilsētā, redzi, badacietēji, pravieši un priesteri spiesti vilkties uz zemi, ko nepazīst.”
19. Vai tu mestin pameti Jūdu, vai Ciāna tavai dvēselei noriebusies? Kādēļ tu satrieci mūs un mums nav dziedēšanas? Mēs ilgojāmies pēc miera, bet laba nav, un pēc dziedēšanas laika, bet, redzi, šaušalas!
20. Mēs zinām, Kungs, savu ļaunumu un mūsu tēvu vainas, jo pret tevi mēs grēkojuši!
21. Neatmet mūs sava vārda dēļ, neapzaimo savu goda krēslu, atceries, nelauz ar mums derību!
22. Vai starp tautu elkiem ir tādi, kas dod lietu, un vai debesis dos lietavas? Vai ne tu esi mūsu Kungs Dievs? Mēs ceram uz tevi, jo tu esi, kas visu to dod!