Jeremija 2 NLB

1. Un pār mani nāca Kunga vārds:

2. “Ej un sauc, lai Jeruzālemē dzird: tā saka Kungs: es atceros tavu jaunības uzticību, tavu līgavas mīlestību, kā tu gāji man pakaļ pa tuksnesi – pa zemi, kur nesēj.

3. Svēts Kungam Israēls, viņa ražas pirmais auglis. Visi, kas ēda no tā, uzņēmās vainu, un ļaunums nāca pār tiem,” saka Kungs.

4. Klausies Kunga vārdu, Jēkaba nams, jūs visas Israēla ciltis!

5. Tā saka Kungs: “Kādu ļaunumu jūsu tēvi pie manis atrada, ka tie aizgāja prom no manis un devās tukšībai pakaļ, paši kļūdami tukši?

6. Tie neteica: kur ir Kungs, kas izveda mūs no Ēģiptes zemes, kas veda mūs cauri tuksnesim, cauri kailatnei un saplaisājušai zemei, cauri izkaltušai un nāves ēnotai zemei, cauri zemei, kuru cilvēkam nešķērsot, kur tam nekad neapmesties!

7. Es jūs novedu dārzu zemē, lai jūs ēstu tās augļus un labumus, bet atnākuši jūs apgānījāt manu zemi, manu īpašumu jūs padarījāt par preteklību.

8. Priesteri nevaicāja: kur ir Kungs? Bauslības zinātāji mani nepazina, tautas gani atkāpās no manis un pravieši pravietoja Baalu, staigāja pakaļ tam, kas neko nedod!

9. Tādēļ es vēl tiesāšos ar tevi, saka Kungs, un ar tavu dēlu dēliem es tiesāšos!

10. Pārstaigājiet Kitīmas krastus un raugiet, uz Kēderu sūtiet, cieši pārbaudiet, raugiet, vai ir vēl kur tā,

11. ka tauta mij savus dievus un tie pat nav dievi! – bet mana tauta izmij savu godu pret to, kas neko nedod.

12. Drebiet par to, debesis! Lai pārņem jūs trīsas un posts!” saka Kungs.

13. “Divus ļaunumus darīja mana tauta – tā pameta mani, dzīvūdens avotu, un izcirta sev akas, cauras akas, kur neturas ūdens!

14. Vai Israēls ir vergs? Vai nama kalps? Kādēļ tas krita par laupījumu?

15. Pret viņu rēc lauvas, tie ceļ savu balsi, vērš viņa zemi postažā un viņa pilsētas pelnos, neviens tur vairs nedzīvo.

16. Memfisas un Tahpanhēsas dēli noganījuši tavu pakausi.

17. Vai tu nenodarīji to sev pats? Pameti savu Dievu Kungu tad, kad viņš tevi veda pa ceļu!

18. Kādēļ tev tagad jāskrien uz Ēģipti Nīlas ūdeni dzert un uz Asīriju dzert no Eifrātas?

19. Tevi pārmācīs tavs ļaunums, un tava novēršanās tevi sodīs – zinies un redzi, cik ļauni un rūgti ir pamest Kungu, savu Dievu,” saka Kungs, Pulku Kungs.

20. “Es sen jau salauzu tavu jūgu un sarāvu tavas saites, un tu teici: es nevergošu! Nu uz katra augstāka paugura un zem katra zaļoksna koka tu maukojot lokies!

21. Es tevi stādīju kā izcilu vīnakoku, kā pilnu un īstu sēklu! Kā tu varēji pārvērsties par svešzemju vīnastāda kroplajām stīgām?

22. Kaut ar sāli tu mazgātos un ar sārmu berztos, tava grēka traips paliks manā priekšā,” saka Kungs Dievs.

23. “Kā tu vari teikt: es neaptraipījos, neskrēju pakaļ baāliem?! – Skati savu taku ielejā, zinies, ko darīji! Tu skrej krustu šķērsu kā kaisla kamieļmāte,

24. tu esi kā savvaļas ēzeļmāte, kas pie tuksneša radusi, savā kārībā osta vēju – kas to riestā var remdināt? To sameklēt pūļu nevajag, kad meklēsies, to atradīs!

25. Sargi savas kājas no basuma un rīkli no slāpēm! Bet tu saki: nē! Velti! Es mīlu svešos un sekošu tiem! –

26. Kā pieķertam zaglim jākaunas Israēlam: ķēniņiem, augstmaņiem, priesteriem, praviešiem,

27. kuri kokam saka: mans tēvs! – un akmenim: tu mani dzemdināji! – Tie pagriezuši man muguru, seju tie novērsuši, bet, kad tiem iet ļauni, tie saka: celies un glāb mūs! –

28. Kur ir dievi, ko tu sev darināji? Lai tie ceļas, ja ļaunā brīdī var līdzēt! Cik tev pilsētu, Jūda, tik tev dievu!

29. Kādēļ jūs kurnat pret mani? Jūs visi esat dumpojuši pret mani,” saka Kungs.

30. “Velti es esmu sitis jūsu dēlus – manu pērienu tie nav ņēmuši vērā. Jūsu pašu zobens kā plēsīgs lauva aprija jūsu praviešus.

31. Jūsu paaudze lai raugās uz Kunga vārdu! Vai es biju Israēlam kā tuksnesis, kā tumsas zeme? Kādēļ mana tauta saka: mēs esam brīvi! Mēs vairs neiesim pie tevis! –

32. Vai meitene aizmirst savas rotas un līgava savu jostu? Vairs neizskaitīt dienas, kopš mana tauta aizmirsusi mani.

33. Cik viegli tu atrodi mīlu! Savas takas tu pieradinājis pie ļauna!

34. Pie tavu drānu malām atrod nabagu un nevainīgu asinis – tos tu nepieķēri, tiem laužoties iekšā! Un pat tad tu vēl

35. saki: man vainas nav! Patiesi, lai viņa dusmas iet nost no manis! – Tiešām, es tiesāšu tevi par to, ka tu teici: es negrēkoju! –

36. Kādēļ tik viegli tu ej citu ceļu? Apkaunos Ēģipte tevi tāpat, kā Asīrija apkaunoja.

37. Arī no turienes tu aiziesi, matus plēšot, – Kungs ir atmetis tos, kam tu uzticējies, ar viņiem tev laba nebūs!”