Jeremija 26 LTV1965
1. Jūdas ķēniņa Jojakīma, Josijas dēla, valdīšanas sākumā šāds tā Kunga vārds nonāca ausīs Jeremijam un viņam teica:
2. „Tā saka tas Kungs: Nostājies tā Kunga nama pagalmā un pasit dini tiem, kas sanākuši no visām Jūdas pilsētām Dievu pielūgt Viņa namā, visus tos vārdus, ko Es tev uzdevu tiem sludināt, un nenoklusē neviena vārda!
3. Varbūt viņi uzklausīs tos un atgriezīsies ikviens no sava ļaunā ceļa. Tad varbūt arī Man kļūtu žēl mana nodoma tiem sūtīt nelaimi viņu ļauno darbu dēļ.
4. Tādēļ tev viņiem jāsaka: Tā saka tas Kungs: Ja jūs Mani neklausīsit un nestaigāsit pēc maniem baušļiem, ko Es jums devu,
5. Un ja jūs neuzklausīsit manu kaķu praviešu vārdus, kurus Es vienmēr pie jums sūtīju, kaut arī jūs tiem neklausījāt,
6. Tad Es darīšu šim namam tā kā citkārt namam Šīlā un darīšu šīs pilsētas vārdu par lāsta vārdu visām zemes tautām!“
7. Kad priesteri un pravieši un visa tauta dzirdēja visus šos vārdus, ko Jeremija runāja tā Kunga namā,
8. Un kad Jeremija bija beidzis sludināt visu to, kas viņam bija jādara zināms pēc tā Kunga pavēles visai tautai, tad priesteri un pravieši un visa tauta sagrāba Jeremiju un sacīja: „Tev tagad jāmirst!
9. Kādēļ tu sludini tā Kunga vārdā, ka šim namam tā klāsies kā namam Šīlā un ka šī pilsēta būs tik tukša un galīgi nolaista, ka tur neviens vairs nedzīvos?“ —Visi ļaudis Dieva namā naida pilni sadrūzmējās cieši ap Jeremiju.
10. Kad Jūdas augstie vadoņi to dzirdēja, tie devās no ķēniņa pils uz tā Kunga namu un apmetās tiesas sēdei tā Kunga nama jaunajos vārtos.
11. Tad priesteri un pravieši sacīja augstāko vadītāju un visas tautas priekšā: „Šis vīrs ir nāvi pelnījis, jo viņš sludināja pret šo pilsētu, kā jūs dzirdējāt ar pašu ausīm.“
12. Bet Jeremija runāja uz visiem labiešiem un uz visu tautu un sacīja: „Tas Kungs sūtīja mani un lika man vērst pret šo namu un pret šo pilsētu visus tos draudu vārdus, ko jūs dzirdējāt.
13. Tad nu labojieties savos dzīves ceļos un visā savā rīcībā un klausait tā Kunga, sava Dieva, balsij, tad tam Kungam būs žēl, un Viņš atteiksies no soda, ar ko Viņš jums piedraudējis!
14. Bet es esmu jūsu varā, jūs varat ar mani darīt, kā tas pēc jūsu domām ir labi un pareizi!
15. Tikai tas jums jāzina: ja jūs mani nokaujat, tad jūs izliesit nenoziedzīgas asinis pār sevi, pār šo pilsētu un tās iedzīvotājiem, jo tas Kungs patiesi mani ir sūtījis pasludināt visus šos vārdus jūsu ausīm.“
16. Tad dižciltīgie un visa tauta sacīja priestepem un praviešiem: „Šis vīrs nav nāvi pelnījis, jo viņš mums sludināja tā Kunga, mūsu Dieva, uzdevumā.“
17. Tad cēlās ari daži no tautas vecajiem un sacīja visai sapulcēto ļaužu kopai:
18. „Jūdas ķēniņa Hiskijas valdīšanas laikā uzstājās pravietis Micha no Morešetas un runāja visas Jūdas tautas priekšā un teica: Tā saka tas Kungs Cebaots: Ciānu ars kā tīrumu, Jeruzaleme paliks par drupu kaudzi, un tā Kunga nama kalns kļūs par meža apklātu augstieni!
19. Vai tad Jūdas ķēniņš Hiskija un tauta viņu tādēļ nokāva? Hiskija bijās taču to Kungu un pielūdza Viņu, ka tam Kungam kļuva žēl un Viņš atteicās no soda, ar ko Viņš tiem bija piedraudējis. Un mēs lai apgrūtinātu savu sirdsapziņu ar tik lielu ļaunumu?“
20. Taču toreiz bija vēl viens vīrs, kas uzstājās kā pravietis un sludināja tā Kunga vārdā, tas bija Ūrija, Šemajas dēls, no Kirjat-Jearimas; viņš sludināja pret šo pilsētu un pret šo zemi ar tādiem pat vārdiem kā Jeremija.
21. Kad ķēniņš Jojakīms un visi viņa virsnieki un augstākie daroimeki to dzirdēja, tad viņš gribēja Ūriju nokaut. Bet Ūrija, to dzirdējis, izbijās un aizbēga uz Ēģipti.
22. Tad ķēniņš Jojakīms sūtīja vīrus uz Ēģipti—Ēlnātānu, Achbora dēlu, un vēl citus.
23. Tie atveda Ūriju no Ēģiptes un noveda to pie ķēniņa Jojakīma. Tas viņu lika nokaut ar zobenu un izmest viņa miesas vienkāršu ļaužu kapos.
24. Bet Ahikāma, Šafana dēla, roka bija ar Jeremiju un to pasargāja, ka viņu neizdeva tautai nokaušanai.