Jeremija 37 LTV1965
1. Kad ķēniņš Cedekija, Josijas dēls, ko Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars bija iecēlis par ķēniņu Konjas, Jojakima dēla, vietā, valdīja Jūdas zemē,
2. Tad neviens neuzklausīja tā Kunga vārdu—ne ķēniņš, ne viņa kalpi, ne zemes iedzīvotāji, ko tas Kungs runāja ar pravieša Jeremijas muti.
3. Tad ķēniņš Cedekija sūtīja Juchalu, Šelemjas dēlu, un priesteri Cefanju, Maāsejas dēlu, pie pravieša Jeremijas un lika viņam sacīt: „Lūdz par mums to Kungu, mūsu Dievu!“
4. Jeremija baudīja toreiz pilnīgu kustības brīvību tautas vidū, jo nebija vēl apcietināts.
5. Faraona karaspēks toreiz bija ceļā no Ēģiptes, un kaldēji, kas aplenca Jeruzālemi, to izdzirduši, bija aizgājuši no Jeruzālemes projām.
6. Tad ieskanējās tā Kunga vārds pravietim Jeremijam viņa garā un tam sacīja:
7. „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Paziņojiet Jūdas ķēniņam, kas jūs sūtījis pie Manis, lai Man jautātu: Redzi, faraona karaspēks, kas jums nāca palīgā, drīzi atgriezīsies atkal savā zemē Ēģiptē.
8. Atgriezīsies atpakaļ arī kaldēji, lai aplenktu šo pilsētu; tie to ieņems un nodedzinās ar uguni.“
9. Tā saka tas Kungs: „Nepievilieties domādami, ka kaldēji aizies no jums, jo tie neaizies.
10. Nē, —kad jūs arī sakautu visu kaldēju kajraspēku, kas ar jums karo, un atliktu tikai daži ievainoti tūri, tie atspirgs atkal ikviens savā teltī, celsies un nodedzinās pilsētu!“
11. Un notika, ka kaldēju karaspēks atkāpās no Jeruzālemes bailēs no faraona karaspēka.
12. Tad Jeremija atstāja Jeruzālemi, dodamies uz Benjamiņa zemi, lai tur ar saviem radiniekiem nokārtotu kādu mantojuma lietu.
13. Kad viņš nonāca Benjamiņa vārtos, sardzē tur stāvēja virsnieks Jirija, Šelemjas dēls, tas bija Hananjas dēls; viņš aizturēja Jeremiju, tam pārmezdams: „Tu gribi pāriet pie kaldējiem!“
14. Jeremija tam atbildēja: „Nav taisnība! Es negribu pāriet pie kaldējiem!“ —un nepiegrieza viņam vairs vērības. Bet Jirija apcietināja Jeremiju un veda to pie zemes varenajiem.
15. Tie bija pret Jeremiju naidīgi noskaņoti, lika to pērt un likt ieslodzījumā valsts rakstveža Jonatāna namā, ko tie bija pārveidojuši par cietumu.
16. Kad Jeremija bija ievietots ūdens piegādes celtnes visdziļākajā apakšzemes spraišļu telpā un bija tur pavadījis jau ilgāku laiku,
17. Tad ķēniņš Cedekija sūtīja ļaudis un lika atvest Jeremiju un tam jautāja slepenībā savā pilī: „Vai ir kāds vārds bijis no tā Kunga?“ —Jeremija atbildēja: „Ir gan, un proti, ka tevi nodos Bābeles ķēniņa rokās.“
18. Tad Jeremija sacīja ķēniņam Cedekijam: „Ko es esmu apgrēkojies pret tevi, pret taviem kalpiem un pret šo tautu, ka jūs mani likāt cietumā?
19. Kur tad nu paliek jūsu pravieši, kufi jums sludināja, ka Bābeles ķēniņš nedošoties karā pret jums un pret šo zemi?
20. Un tagad—uzklausi jel mani, mans kungs un ķēniņ, un lai mana lūgšana atrod pie tevis dzirdīgas ausis: nesūti mani atpakaļ valsts rakstveža Jonatāna namā, lai man tur nav jāmirst!“
21. Tad ķēniņš pavēlēja novietot Jeremiju pilssardzes pagalma cietumā un deva viņam katru dienu klaipu maizes no cepēju ielas, kamēr pilsētā maize izbei-dzās. Tā Jeremija palika pilssardzes pagalma cietumā.