Jeremija 4 LTV1965
1. „Ja tu taisies atgriezties, Israēl, tad atgriezies pie Manis. Ja tu aizvāksi nejēdzīgos elkus projām no manām acīm, tad tu nekļūsi atstāta!“ —saka tas Kungs.
2. „Ja tu zvērēsi patiesībā, taisnībā un uzticībā: Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo! —tad pagānu tautas dzīvos ar tavu vārdu svētītas Viņā un jutīsies Viņā tavu laimi vēlēdamās laimīgas un pagodinātas esam!“
3. Jo tā sacīja tas Kungs Jūdas un Jeruzālemes vīriem: „Uzariet sev jaunu plēsumu savā sirdī un nesējiet ērkšķos!
4. Apgraizaities tam Kungam un nometiet savas sirds priekšādu, Jūdas vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji, lai manas dusmas neuzliesmo pārmērīgi strauji un neiedegas tā, ka neviens nevarētu tās vairs apdzēst jūsu bezgodīgo jauno darbu dēļ!“
5. Sludiniet Jūdā un Jeruzālemē un izplatiet šo ziņu visur zemē, bazūnējiet un sauciet stiprā balsī un sakiet: „Pulcējieties un meklēsim patvērumu stiprās pilsētās!“
6. Paceliet karogu pār Ciānu! Bēdziet un nekavējieties! Jo Es sūtu nelaimi no ziemeļiem līdz ar briesmīgu visas zemes izpostīšanu.
7. Jau lauva ir izlīdis no sava biezokņa, un tautu nožņaudzējs ir piecēlies un dodas prom no savas mītnes, lai padarītu tavu zemi par tuksnesi un tavas pilsētas pārvērstu drupās, kur neviens vairs nedzīvo!
8. Tādēļ sajozieties maisos, žēlojieties un vaimanājiet: „Ak, tā Kunga dusmu kvēle nenovēršas no mums!“
9. „Tanī dienā“, —saka tas Kungs, —„saplaks dūša ķēniņam un viņa augstākiem palīgiem, priesteri apmulsīs, bet pravieši uztrauksies un izbīsies pilnīgā stāvokļa neizpratnē.“
10. Tad es sacīju: „Ak Kungs Kungs, Tu esi šo tautu un Jeruzālemi smagi maldinājis, solīdams: Jums būs miers! Un tomēr tagad zobens apdraud viņu dzīvību!“ —
11. Tanī laikā sacīs šai tautai un Jeruzālemei: „Svelmains vējš no kaila-jiem kalniem tuksnesī brāžas virsū manas tautas meitai; tas neder ne graudu vētīšanai, ne sijāšanai,
12. Vējš, kas par skaudru, lai tas šīm lietām derētu, traucas Manis sūtīts: Es tagad gribu pats iet ar viņiem tiesā!“
13. Redzi, tas ceļas kā padebeši, viņa rati ir kā viesulis, viņa zirgi ātrāki nekā ērgļi. Bēdas mums, mēs esam pazuduši!
14. Mazgā savu sirdi no ļaunuma, Jeruzāleme, ka topi glābta! Cik ilgi tavā garā vēl rosīsies tev pašai kaitīgas pārdomas?
15. Ak klau! Kliedzieniem pavadīts vēstījums atskan no Dana, un posta vēsts nāk no Ēfraima kalniem:
16. Pasludiniet tautām un tālāk arī Jeruzālemei: „Redzi, ielencēji nāk no tālām zemēm un liek atskanēt saviem kara kliedzieniem pret Jūdas pilsētām!
17. Kā sargi ap tīrumu, tā tie nostāsies ap Jeruzālemi tādēļ, ka tā bijusi pretestīga pret Mani!“ —saka tas Kungs.
18. Tavs dzīves veids un visa tava rīcība tev sagādāja šo postu. Tavs izlaidīgais zemiskums ir vainīgs, ka tā sekas ir tik smagas un ķej-as tev pie dzīvības. —
19. Ak manas krūtis, mana iekšējā pasaule! Man ir tik baigi, tik baigi! Ak jūs, manas sirds audi! Mana iekšiene ir šausmīgi satraukta, es nevaru ciest klusu, jo tu, mana dvēsele, dzirdi bazūnes skaņas, un tas jau ir kaļra troksnis.
20. Sitiens nāk pēc sitiena, jo izpostīta ir visa zeme. Acumirklī tiek sagrauti mani dzīvokļi un manas teltis!
21. Cik ilgi man vēl jāredz karogi un jādzird taures skaņas?
22. Tiešām, mana tauta ir apmāta: tā mani nepazīst; tie ir muļķības pilni bērni bez saprašanas: gudri tie ir ļaunu darīt, bet labu darīt tie neprot. —
23. Es uzlūkoju zemi, un redzi, tā ir izpostīta un tukša! Es uzlūkoju debesis, un tur nebija vairs gaismas!
24. Es uzlūkoju kalnus, un redzi, tie trīc, un visi pakalni šķobās!
25. Es raugos visapkārt, un redzi, tur nav neviena cilvēka, un visi putni apakš debess ir aizlidojuši!
26. Es raugos visapkārt, un redzi, —auglīgais tīrums ir kļuvis par tuksnesi! Un visas tā pilsētas ir sagrautas pēc tā Kunga prāta Viņa dusmu karstumā! —
27. Jo tā saka tas Kungs: „Visa zeme kļūs par tuksnesi; tomēr Es to neizpostīšu pavisam.
28. Tādēļ sēro zeme, un debesis augšā tērpjas sēru drēbēs, jo Es to esmu nolēmis un noteicis, ka Es no tā neatkāpšos, un ka Man tā nebūs žēl“.
29. No jātnieku un strēlnieku trokšņa bēg visas pilsētas, ļaudis paslēpušies mežos un klinšu kalnos. Visas pilsētas ir atstātas, nav neviena, kas tur dzīvo.
30. Bet tu, varmācību pārcietušā un izpostītā, ko tu darīsi? Kaut tu arī tērptos purpurā, kaut tu arī greznotos ar zelta rotām, krāsotu uzacis un vaigus, tu velti pūlies: taviem netiklības draugiem tas apnicis, tie kāro pēc tavas dzīvības!
31. Klau! Es dzirdu it kā dzemdētājas kliedzienu, kas cieš pirmā bērna piedzimšanas sāpēs. Tā ir Ciānas meitas balss, tā vaid, savas rokas izplēzdama: „Cik man grūti un smagi! Pagalam ir mana dvēsele, kas kritusi par laupījumu slepkavām!“