Jeremija 4 NLB
1. “Israēl! Ja gribi nākt atpakaļ,” saka Kungs, “nāc pie manis! Un, ja tu novāksi savus dievekļus prom no manis, tev nebūs jābēguļo!
2. Ja tu zvērēsi: dzīvs Kungs! – ar patiesību, ar tiesu, ar taisnību, tad viņš būs svētība tautām un viņš būs to slava!”
3. Jo tā saka Kungs Jūdas vīriem un Jeruzālemei: “Uzplēsiet jaunu atmatu un nesējiet ērkšķos!
4. Jūdas vīri un Jeruzālemē mītošie, apgraizieties Kungam! Nost jūsu sirds priekšādu! Kamēr neizlaužas manas dusmas kā uguns, kā degsme, ko nenodzēst, – jūsu ļauno darbu dēļ.”
5. Stāstiet Jūdā un sakiet, lai sadzird Jeruzālemē, pūtiet ragu pār visu zemi, sauciet jo skaļi un sakiet: “Pulcējamies un ejam uz nocietinātām pilsētām!”
6. Paceliet Ciānā karogu! Tverieties, nestāviet! Jo es nesu no ziemeļiem ļaunumu un lielu postu!
7. Lauva no biezokņa iznācis, tautu nīdētājs devies karā, iznācis no savas vietas, lai izdeldētu tavu zemi, tavas pilsētas nopostītu, ka neviens tur vairs nedzīvo.
8. Tādēļ jozieties maisu, vaimanājiet un kauciet, jo mums neiet secen Kunga dusmu kvēle.
9. “Tajā dienā būs tā,” saka Kungs, “nodrebēs ķēniņa sirds un augstmaņu sirdis, priesteri apstulbs un pravieši paliks mēmi!”
10. Un es teicu: “Ak, Kungs Dievs! Tiešām tu esi viltin vīlis šo tautu un Jeruzālemi, sacīdams: jums būs miers! – Bet zobens jau dzīvību skar!”
11. Tajā laikā teiks šai tautai un Jeruzālemei: “Svelošs pakalnu vējš manai tautmeitai tuksnesī pretī – ne sijāt, ne vētīt.
12. Pārlieku liels vējš nāk pār mani, – nu gan es runāšu tiesā pret viņiem!”
13. Redzi, viņš kā mākonis ceļas, kā viesulis viņa rati, viņa zirgi par ērgļiem ātrāki! Vai! mums – mēs pagalam!
14. Jeruzāleme, mazgā no ļaunuma savu sirdi, ka tu tiktu glābta! Cik ilgi vēl tu turēsies pie savām grēka domām?
15. Jo balss vēstī no Dāna, sauc par nelaimi no Efraima kalna.
16. Brīdini tautas: “Redzi! Lai dzird Jeruzālemē: no tālas zemes nāk lencēji, tie ceļ savu balsi pret Jūdas pilsētām!
17. Kā lauka sargi viņi tai apkārt, jo pret mani tā spītējās, saka Kungs,
Sēras par izpostīto zemi18. to tev nodara tas, ko tu dari un kur tu staigā, tas ir tavs ļaunums – jo rūgts, jo sniedz tev līdz sirdij.”
19. Iekšas man, iekšas man ļogās – manas sirds mūri! Sitas man sirds, nevaru klusēt, jo mana dvēsele dzird raga skaņu un kaujas kliedzienus.
20. Posts nāk pār postu, jo dēd visa zeme! Pēkšņi noplēstas manas teltis, mirklī – manas telts aizkari!
21. Cik ilgi vēl jāredz man karogs un jāklausās raga skaņās? –
22. Jo mana tauta ir muļķe, mani tā nepazīst, mani dēli ir stulbi, tie nesaprot, viņi ir gudri uz ļaunu, bet labu tie nezina. –
23. Es paraudzījos uz zemi, un redzi – viss sajucis! Un uz debesīm – tās bez gaismas!
24. Es paraudzījos kalnos, un redzi – tie grīļojās! Trīcēja visi pakalni!
25. Es paraudzījos, un redzi – ne cilvēka! Un visi debesu putni aizlaidušies!
26. Es paraudzījos, un redzi – leknā zeme jau tuksnesis! Un visas pilsētas noārdītas! Tāds savā dusmu kvēlē Kungs!
27. Jo tā saka Kungs: “Izpostījums būs pār visu zemi, bet pavisam to nepiebeigšu!
28. Tādēļ lai sēro zeme un melnē debesis augšā, jo es esmu teicis un nodomājis, man nebūs žēl, un es neatkāpšos!”
29. No jātnieku un loka šāvēju dunas bēg visa pilsēta, tie mūk mežā un klintīs rāpjas – pamesta visa pilsēta, neviens tur vairs nedzīvo.
30. Ko tu dari, izdeldētā? Kaut purpurā tērpies, kaut rotājies zelta rotām, kaut izkrāšļo acis, – velti tu taisies skaista! – tavi mīlnieki nicina tevi un pēc tavas dzīvības lūko!
31. Es dzirdēju dzemdētājas balsi, kas pirmoreiz radību sāpēs, – tur sten Ciānas meita un stiepj savas rokas. Vai man! Mana dvēsele gurst slepkavu priekšā.