Jeremija 51 LTV1965
1. Tā saka tas Kungs: „Es izliešu pār Bābeli un pār tiem, kas dzīvo manu pretinieku sirdī, asa nikuma pilnu postītāju garu.
2. Es sūtīšu uz Bābeli arī vētītājus, tie vētīs, noplicinās un izlaupīs tās zemi, un tie būs visapkārt tai tās nelaimes dienā.
3. Bet neviens no Bābeles strēlniekiem lai neuzvelk vairs savu stopu pret uzbrucējiem un lai neceļas savā bruņu kreklā pretestības izrādīšanai! Un taču jūs, uzbrucēji, nesaudziet un netaupiet viņu jaunos vīriešus, pakļaujiet sodam visu viņu karaspēku,
4. Ka kritušie lai guļ pa visu kaldēju zemi un smagi ievainotie viņu ielās!
5. Jo ne Israēla, ne Jūdas tauta nav kā atraitne sava Dieva, Kunga Cebaota, atstāta; turpretī viņu zeme ir pilna noziegumu pret Israēla Svēto.
6. Bēdziet projām no Bābeles novadiem un glābiet ikviens savu dzīvību, lai jūs nemirstat Bābeles noziegumu dēļ, jo šis ir tā Kunga atriebības laiks: Viņš atmaksā tai pēc tās nopelna.
7. Bābele bija zelta kauss tā Kunga rokā, kas apreibināja visu pasauli. No Bābeles vīna dzēra daudzas tautas, tādēļ tās zaudēja prātu.
8. Piepeši Bābele ir kritusi un ir sagrauta. „Apraudiet šo pilsētu, atnesiet balzamu tās brūcēm, varbūt šīs brūces var vēl dziedināt!“
9. „Mēs gribējām Bābeli dziedināt, bet tā nebija dziedināma. Atstājiet to viņas pašas rīcībā! Iesim ikviens uz savu zemi! Jo soda apmēri pār to iesniedzas padebešos un paceļas gandrīz vai līdz pašām debesīm!“
10. Tas Kungs ir cēlis gaismā mūsu lietas taisnību. Iesim, sludināsim Ciānā tā Kunga, mūsu Dieva, darbus!“
11. Asiniet bultas, tveriet vairogus! Tas Kungs ir iedvesis mēdiešu ķēniņam niknas dusmas, jo Viņa nodoms ir vērsts pret Bābeli, lai to iznīcinātu, jo šī ir tā Kunga atmaksa par Viņa svēto namu!
12. Paceliet karogu pret Bābeles mūriem, pastipriniet apsardzību, izlieciet sardzes un novietojiet karavīrus viņu paslēptuvēs! Jo kā tas Kungs nodomājis, tā Viņš arī īstenos to, ar ko Viņš piedraudējis Bābeles iedzīvotājiem.
13. Tu, pilsēta lielo ūdeņu malā, kam liela mantas bagātība, tavs gals ir pienācis, tavu ieguvumu mērs ir pilns!
14. Tas Kungs Cebaots ir zvērējis pie sevis: „Lai gan Es tevi pildīju ar cilvē-kiem kā ar siseņiem, tomēr pār tevi atskanēs uzvaras sauciens!“
15. Viņš ir tas, kas radījis pasauli ar savu spēku, kas nopamatojis zemi un nospraudis tai robežas ar savu gudrību, izspriedis un izplētis pār visu debesis pēc sava ieskata.
16. Kad Viņš, pērkonam dārdot, liek debesīs atskanēt ūdens krākšanai un liek no zemes malas pacelties augšup mākoņiem, kad Viņš iededzina zibeņus, lietum līstot, kad Viņš izlaiž vējus no to novietņu telpām,
17. Tad visi cilvēki stāv kā apstulbuši, nevarēdami to saprast, visi zeltkaļi kaunas savu darināto tēlu dēļ, jo māņi ir viņu izlietais elka tēls, tur nav iekšā dzīvība.
18. Visi tie ir tikai nieki, smieklīgi veidojumi: kad nāk piemeklēšanas un soda tiesas laiks, tie visi ir pagalam.
19. Bet ne tāds ir Jēkaba mantojums; nē, Viņš ir visuma radītājs, Israēls ir Viņa mantotā īpašuma pamats, Kungs Cebaots ir Viņa vārds!
20. „Tu Man biji kā veseris, kā kapa un cīņas ierocis. Ar tevi Es satriecu tautas un ķēniņa valstis,
21. Ar tevi Es satriecu zirgus kopā ar jātniekiem, satriecu ratus kopā ar braucējiem;
22. Ar tevi Es satriecu vīrus un sievas, vecus cilvēkus un bērnus, jaunekļus un jaunavas;
23. Ar tevi Es satriecu ganus kopā ar viņu ganāmiem pulkiem, arājus kopā ar viņu aizjūgiem, satriecu zemes kungus un zemes pārvaldniekus.
24. Bet tagad Es atmaksāšu Bābelei un visiem kaldēju zemes iedzīvotājiem jūsu acu priekšā par visu to ļaunumu, ko rie darījuši Ciānai!“ —tā saka tas Kungs.
25. „Tagad Es nostāšos pret tevi“, —tā saka tas Kungs, —„tu posta kalns, kas tu esi izplatījis postu un iznīcību pa visu pasauli! Jā! Es izstiepšu savu roku pret tevi un nometīšu tevi no taviem klintskalnu augstumiem un padarīšu tevi par izdegušu kalnu,
26. Ka no tevis nevarēs dabūt ne stūra akmeņus, ne pamata akmeņus. Nē! Tu būsi kails tuksnesis uz mūžīgiem laikiem!“ —saka tas Kungs.
27. Paceliet karogu virs zemes, pūtiet tauri tautu starpā, izrīkojiet tautas cīņai pret Bābeli! Aiciniet un virziet cīņā pret to Araratas, Minijas un Aškanasas valsti, ieceliet vadoni cīņai, sapulciniet jātniekus tik lielā skaitā kā sarainus siseņus!
28. Kārtojiet un apmāciet šīs tautas, veltījiet visus šo tautu spēkus karam pret to, —mēdiešu ķēniņus, kungus un zemes pārvaldniekus un visus viņu varai pakļautos apgabalus!
29. Tad zeme drebēs un trīcēs, jo tā Kunga lēmums par Bābeli sāk piepildiries, ka Bābelei jātop par tuksnešainu kailatni bez iedzīvotājiem.
30. Bābeles karavīri neiet vairs cīņā, tie sēd bezdarbīgi savos cietokšņos, viņu drosme zudusi, tie kļuvuši par nevarīgām sievietēm. Dzīvokļi pilsētā ir jau nodedzināti, un Bābeles aizsargu režģi, kā arī to aizšaujamie salauzti.
31. Skrējēji (jeb skrieļi) drāžas viens otram pretī, viens vēstnesis ātrāk par otru steidzas pie Bābeles ķēniņa, lai tam ziņotu, ka viņa pilsēta visos stūros jau iekarota,
32. Ka brasli ieņemti, purvi izdedzināti, karavīri paguruši un zaudējuši drosmi.
33. Jo tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: „Bābeles meita ir kā klons, kad to nodarina cietu kuļamam laikam: vēl tikai mazu brīdi, un viņai nāks pļaujamais laiks!“
34. „Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars ir mūs ēdis, mūs iznīcinājis, viņš mūs padarījis par tukšiem traukiem! Viņš mūs aprija kā pūķis un ar mums pildīja savu vēderu, viņš mūs izdzina no mūsu paradīzes, mūsu mīļās un skaistās dzimtenes.
35. Varmācība, kas nodarīta mums, mūsu miesai, lai nāk pār Bābeli“, —tā lai saka Ciānas iedzīvotāji, —„un manu iedzīvotāju asinis lai nāk pār Kaldējas iedzīvotājiem!“ —tā lai saka Jeruzāleme.
36. Tādēļ tas Kungs saka tā: „Redzi, Es vedīšu tavu lietu, Es prasīšu atmaksu par tevi. Es likšu izžūt Bābeles straumei, izsīkt tās avotiem un akām!
37. Bābele kļūs par drupu kaudzi, par mājokli šakaļiem, par brīdinājumu un atbaidītāju paraugu, par apsmieklu, bez iedzīvotājiem!
38. Tagad viņi visi vēl kopā rūc kā lauvas un ņurd kā mazi lauvēni,
39. Bet kad tie būs iekarsuši, Es tiem sarīkošu mielastu un tos piedzirdīšu, ka tie uzgavilē un tad iemieg mūžīgā miegā, no kura tie vairs neuzmodīsies!“ —saka tas Kungs.
40. „Es tos vedīšu pie kaušanas kā jērus, kā aunus uniāžus!“
41. Ak kā Šešacha (tas ir: Bābele) ir ieņemta un uzvarēta, tā, visas zemes lepnums! Ak kā Bābele ir tapusi par baiļu iedvesēju tautu starpā!
42. Jūja ir sacēlusies pret Bābeli, un tā ir tagad jūras krācošo viļņu pārklāta.
43. Bābeles pilsētas ir tapušas par tuksnesi, par izkaltušu zemi, par sausu smilšainu klajumu, kur neviens nedzīvo, kur neviens cilvēks arī nedz staigā, nedz klejo.
44. Es likšu saņemt un izbaudīt tiesas uzlikto sodu arī Bābeles Belam, Es izraušu no viņa rīkles, ko viņš bija aprijis. Turpmāk tautas vairs neplūdīs pie viņa, arī Bābeles mūri it krituši!
45. Izeita ik no viena Bābeles apga-bala, mana tauta, un glābiet ikviens savu dzīvību no tā Kunga dusmu kvēles!
46. Jūsu sirds lai netop mazticīga, un nebīstieties no baumām, kas izplatītas zemē, ja šogad klīst šādas baumas un nākošā gadā atkal citādas, un varmācība valda zemē, un viens varas nesējs ceļas pret otru!
47. „Tādēļ, redzi, nāks dienas, kad Es sodīšu Bābeles dievekļus! Visa tās zeme nāks negodā, un visi iedzīvotāji nokauti gulēs tās klēpī.
48. Tad debess un zeme un viss, kas tanī, gavilēs par Bābeli, jo no ziemeļiem iebruks tās zemē postītāji“, —saka tas Kungs. —
49. Bābele kritīs nokauto israēliešu dēļ, tāpat kā arī Bābeles dēļ krituši ļoti daudzi visās zemēs.
50. Jūs, kas izglābušies no Bābeles zobena, eita projām, netielējieties un nekavējieties! Pieminiet to Kungu arī svešumā un paturiet Jeruzālemi savā sirdī.
51. „Mums bija jākaunas, jo mēs dzirdējām apsmieklu runas. Kauna sārtums klāj mūsu vaigus, jo svešinieki ir aizkāruši tā Kunga nama svētumu!“
52. „Tādēļ redzi, nāks dienas“, —tā saka tas Kungs, —„tad Es vērsīšu bargus tiesas sodus pret Bābeles dievekļiem, visur viņu zemē vaidēs nāvīgi ievainotie!
53. Jebšu Bābele kāptu līdz debesīm un celtu nepārkāpjami augstus cietokšņus, tad tomēr pret to dosies Mams sūtītie postītāji!“ —saka tas Kungs.
54. Klau! Kliedzieni dzirdami Bā-belē, un liela uztraukuma un raudāšanas troksnis atskan no kaldēju zemes puses,
55. Jo tas Kungs izposta Bābeli un dara galu turienes lielajai čalai; ienaid-nieku karaspēka viļņi krāc kā lieli ūdeņi, un skali atskan viņu mežonīgie kara saucieni.
56. Jo postītājs laužas iekšā tajā, —Bābelē, saņem gūstā tās karavīrus, salauž tās stopus, jo tas Kungs Dievs ir atmaksātājs, Viņš visu atmaksādams atmaksā.
57. „Es piedzirdīšu tās dižciltīgos un zinātniekus, tās zemes kungus un valdniekus un karavīrus, ka tie aizmigs mūžīgā miegā un vairs neuzmodīsies“, —saka tas Ķēniņš, kura vārds ir „Tas Kungs Cebaots.“ —
58. Tā saka tas Kungs Cebaots: „Bābeles mūļ-us, lai arī cik biezi tie būtu, nojauks līdz pamatiem, un tās vārtus, lai arī cik augsti tie būtu, sadedzinās ar uguni!“ —Tā piepildās izteiciens: „Tautas velti nopūlas, un veselas atsevišķas ļaužu ciltis strādā ugunij.“
59. Šādu uzdevumu pravietis Jeremija uzlika Sērajam, Nerijas dēlam, tas bija Māsejas dēls, kad tas ar Jūdas ķēniņu Cedekiju viņa ceturtajā valdīšanas gadā gāja uz Bābeli; Seraja bija toreiz apstāšanās vietu pārzinis ķēniņa ceļojuma laikā.
60. Jeremija uzrakstīja uz vienas lapas rituļa visu par to nelaimi, kam bija jānāk pār Bābeli, tas ir it visus šos vārdus, kas te rakstīti par Bābeli,
61. Un sacīja Sērajam: „Kad tu nonāksi Bābele, tad apskaties pēc kādas piemērotas vietas un nolasi skaļi visus šos vārdus
62. Un tad saki: Kungs, Tu pats esi piedraudējis šai vielai, ka Tu to gribi iznīcināt tā, ka tur vairs nebūs nevienas dzīvas radības, —ne cilvēku, ne lopu, ka tai jātop par tuksnešainu apgabalu uz visiem laikiem.
63. Kad tu izlasīsi visu šo rakstu līdz galam, tad piesien tam akmeni, iemet to Eifratas upē
64. Un saki: Tā nogrims arī Bābele un neuzsliesies vairs augšā no tās nelaimes, ko Es tai uzliku!“ —Tik tālu Jeremijas vārdi.