Jeremija 6 LTV1965
1. Bēdziet, Benjamīna bērni, no Jeru-zālemes, pūtiet tauri Tekoā un paceliet karogu Bet-Keremā! Jo nelaime draud no ziemeļiem un liels posts:
2. Es izdeldēšu mīlīgo, izlutināto Ciānas meitu.
3. Tai uzbruks gani ar saviem ganāmiem pulkiem, tie uzcels tai visapkārt teltis un noganīs katrs savu tiesu.
4. „Taisaities uz kajru pret viņiem! Celieties, iesim vēl dienas vidū! Bēdas mums! Vakars jau metas, un ēnas paliek garas.
5. Celieties, iesim naktī un sagrausim viņu skaistos namus!“
6. Jo tā saka tas Kungs Cebaots: „Cērtiet kokus un celiet valni ap Jeru-zalemi!“ Šai pilsētai jātop sodītai, jo tanī valda viscaur varmācība!
7. Kā aka pastāvīgi izverd vēsu un tīru ūdeni, tā šī pilsēta liek no sevis nemitīgi virt savam ļaunumam, tur dzird notiekam varas darbus un netaisnību; ievainojumi un uz miesas uzsistas asins svītras Man tur pastāvīgi ir acu priekšā.
8. Tas tev par biedinājumu, Jeruzāleme, lai manai dvēselei nebūtu jānovēršas no tevis, lai Man tu neesi jāpadara par tuksnesi, par zemi bez iedzīvotājiem!“
9. Tā saka tas Kungs Cebaots: „Kas Israēlā vēl atlicis, tas jānolasa kā atlikušie augļi no vīna koka! Ķeries pie darba kā vīnogu lasītājs un darbojies nemitīgi kā vīna koku kopējs gar to stīgām!“
10. Jā! Ko Es lai uzrunāju, un pie kā sirdsapziņas Es vēl varētu griezties, lai viņi to ari dzird? Redzi, viņu ausis ir neapgraizītas, tā ka tie nevar dzirdēt! Tiešām, tā Kunga vārds ir tiem kļuvis par apsmieklu, tas viņiem nav patīkams!
11. Mani pilda tā Kunga dusmu kvēle, tik ar pūlēm es varu savaldīties! „Lai izlīst tā pār bērniem uz ielas un kopā ar tiem arī pār visu jaunekļu draudzi, jo tā skars vīrus un sievas, vecus un tos, kas pilnas mūža dienas jau nodzīvojuši.
12. Viņu nami pāries citu īpašumā kopā ar tīrumiem un sievām, ja Es izstiepšu savu roku pret šīs zemes iedzīvotājiem!“ —saka tas Kungs.
13. „Jo tie visi ir, no jaunākā līdz vecākajam, mantas kārīgi un no pravieša līdz priesteriem visi nododas meliem.
14. Tie grib manas tautas vainu pavirši dziedināt, sacīdami: Miers, miers! kur miera nav.
15. Tiem būs jāpaliek kaunā, tādēļ ka tie darījuši negantību; un tomēr tie nekaunas, nosarkšanu aiz kauna tie vairs nepazīst. Tādēļ tiem jākrīt, kad vispārīgi notiks krišana, laikā, kad Es tos saukšu pie atbildības, tie kritīs!“ —saka tas Kungs.
16. Tā saka tas Kungs: „Uzlūkojiet dzīves gaitas ceļus uņ izpētiet, kufš ir senlaikos bijis tas labais svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to, un jūs atradīsit mieru savai dvēselei! Bet tie atbildēja: „Mēs negribam pa to staigāt!
17. Tad Es iecēlu sargus pār tiem ūn atgādināju viņiem: Klausaities uz taures skaņām! Bet tie atbildēja: Mēs negribam klausīties!“
18. Tādēļ klausaities, tautas, un ņem vērā, draudze, kas ar tiem notiks!
19. Klausies, tu zeme! Tagad Es sūtīšu nelaimi pār šo tautu, tā ir viņu ļauno nodomu alga! Jo tie neklausījās uz maniem vārdiem, un tie ir atmetuši manus baušļus.
20. Kam Man tās dārgās kvēpināmās vielas, kas nāk no Sabas, un smaržīgās niedres no tālajām zemēm? Jūsu dedzināmie upuri Man neiet pie sirds!“
21. Tādēļ saka tas Kungs: „Redzi, Es likšu šai tautai piedauzības akmeņus ceļā; tēvi un dēli klups kopā pār tiem, kaimiņš ar kaimiņu kopā aizies bojā!“
22. Tā saka tas Kungs: „Redzi, nāk tauta no ziemeļu zemes, un stipras tautas milzīgs karaspēks uzsāk savu virzīšanos šurpu no attālākā zemes gala.
23. Tiem ir stopi un šķēpi, tie ir briesmīgi un nežēlīgi, viņu radāmais troksnis ir kā jūras krākšana, tie jāj ar zirgiem, būdami apbruņoti kā karavīri, un virzās pret tevi, Ciānas meita!“
24. Kad mēs par viņiem dzirdējām, tad nolaidās mums rokas, mūs pārņēma bailes un sāpes kā dzemdētāju sievu!
25. Neeita laukā un nestaigājiet pa lauku ceļiem, jo tur draud ienaidnieka zobens, briesmas visapkārt!
26. Ak, manas tautas meita, apvelc sēru drēbes un nometies pelnos! Sēro kā par vienīgo dēlu smagās sērās! Jo piepeši nāks postītājs pār jums!
27. „Es iecēlu tevi par savas tautas it kā par kāda metalla lējuma pārbaudītāju, lai tu uzzinātu, izpētītu un pārbaudītu tās dzīves ceļus.
28. Savā kopumā viņi ir nepakļāvīgi un pretestības pilni nemiernieki, viņi staigā apkārt un nodarbojas ar aprunāšanu un apmelošanu; savā būtībā tie ir rupjš vara un dzelzs sakausējums un visi kopā nekaunīgi nelieši!“
29. Plēšas gan pūta, bet no uguns iznāca tikai alva; kausētājs bija velti kausējis; sārņi nebija ļāvušies sevi atšķirt.
30. Tāpēc viņus sauc par „bezvērtībā aizmestu sudrabu,“ jo tas Kungs tos ir projām aizmetis.