Ījaba 1 LG8
1. Viens vīrs bija Uca zemē, Ījabs vārdā, un tas bija sirdsskaidrs un taisns un dievbijīgs un sargājās no ļauna.
2. Un tam dzima septiņi dēli un trīs meitas.
3. Un viņam lopu bija septiņtūkstoš avis un trīstūkstoš kamieļi un piecsimt jūgi vēršu un piecsimt ēzeļu mātes un ļoti liela saime; un viņš bija lielāks nekā visi austruma ļaudis.
4. Un viņa dēli gāja un taisīja dzīres katrs savā namā noteiktā dienā, un sūtīja un aicināja savas trīs māsas, līdz ar tiem ēst un dzert.
5. Kad nu tās dzīru dienas bija apkārt, tad Ījabs sūtīja (atgādinājumu šķīstīties) un tos svētīja un cēlās no rīta agri un upurēja dedzināmos upurus pēc visu viņu skaita, jo Ījabs sacīja: Varbūt, ka mani dēli apgrēkojušies un Dievam savā sirdī atsacījuši. Tā Ījabs darīja ikdienas.
6. Un notikās kādā dienā, kad Dieva bērni nāca stāties Tā Kunga priekšā, tad sātans arīdzan atnāca viņu starpā.
7. Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: no kurienes tu nāc? Un sātans Tam Kungam atbildēja un sacīja: esmu gājis apkārt pa pasauli un to esmu izstaigājis.
8. Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: vai tu neesi licis vērā Manu kalpu Ījabu? Jo neviena tāda nav pasaulē kā viņš, sirdsskaidrs, taisns un dievbijīgs vīrs, un kas tā sargās no ļauna.
9. Tad sātans atbildēja Tam Kungam un sacīja: vai tad Ījabs velti Dievu bīstas?
10. Vai Tu viņu un viņa namu un visu, kas tam pieder, neesi visapkārt tā kā ar sētu nolicis? Viņa roku darbu Tu esi svētījis, un viņa lopi ir vairojušies zemē.
11. Bet nu izstiep jel Savu roku un aizskar, kas tam pieder, tiešām viņš Tevi vaigā nolādēs.
12. Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: redzi, viss, kas tam pieder, lai ir tavā rokā, tikai pie viņa paša nepieliec savu roku. Un sātans aizgāja no Tā Kunga.
13. Kad nu kādā dienā viņa dēli un meitas ēda un vīnu dzēra sava pirmdzimušā brāļa namā,
14. Tad vēstnesis nāca pie Ījaba un sacīja: vērši ara un ēzeļu mātes pie tiem bija klāt ganos.
15. Tad Arābi ielauzās un tos paņēma un kāva puišus ar zobena asmeni, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, tev to stāstīt.
16. Kamēr tas vēl runāja, cits atnāca un sacīja: Dieva uguns krita no debess un iededzināja avis un puišus un tos sadedzināja pavisam, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, tev to stāstīt,
17. Kamēr tas vēl runāja, cits atnāca un sacīja: Kaldeji taisījās trijos pulkos un uzbruka kamieļiem un tos paņēma un kāva puišus ar zobena asmeni, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, tev to stāstīt.
18. Kamēr tas vēl runāja, cits atnāca un sacīja: tavi dēli un tavas meitas ēda un dzēra vīnu sava pirmdzimušā brāļa namā.
19. Un redzi, briesmīga vētra nāca no tuksneša puses un aizņēma četrus nama stūrus, ka tas sagruva uz jaunekļiem, un tie nomira, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, tev to stāstīt.
20. Tad Ījabs cēlās un saplēsa savus svārkus un apcirpa savu galvu un metās pie zemes un pielūdza
21. Un sacīja: kails esmu nācis no savas mātes miesām un kails atkal aiziešu. Tas Kungs ir devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga vārds lai ir slavēts!
22. Visās šinīs lietās Ījabs neapgrēkojās un neturējās aplam pret Dievu.