Ījaba 11 NLB

1. Cofars no Naamas atbildēja, sacīdams:

2. “Vai tik daudz vārdu paliks bez atbildes? Vai gan pļāpam taisnība būs?

3. Tu gvelz, bet vīri cieš klusu! Tu paļā, bet nav, kas tevi liek kaunā!

4. Tu saki: mani spriedumi tīri, un es šķīsts tavā priekšā! –

5. Patiesi, kaut runātu Dievs un vērtu uz tevi savas lūpas,

6. kaut stāstītu tev gudrības noslēpumus, jo padomam divas puses! Dievs mazāk prasa, nekā pelnījis grēks!

7. Vai Dieva dziļumus atklāt vari? Vai Visuvarenā robežas atrast vari?

8. Tās augstu kā debesis, ko tu darīsi? Tie dziļāk par elli, kā tu zināsi?

9. Par zemi garāks to mērs un platāks par jūru.

10. Ja viņš nāks un valgiem sies, un sasauks tiesu – kas viņam liegs?

11. Jo viņš niekkalbjus zina, ieraudzīs vainu – vai neliksies zinis?

12. Bet tukšgalvis iegūs prātu, kad mežēzelis par cilvēku dzims!

13. Ja tu stiprināsi savu sirdi, ja stiepsi viņam savas plaukstas,

14. nometīsi grēku, kas tavā rokā, nelaidīsi netaisnību savās teltīs –

15. tad brīvs no negoda celsi vaigu, kaldināts un nebaidīsies,

16. savas mokas aizmirsīsi, kā noskrējušus palus tās pieminēsi!

17. Par dienvidu spožāks tavs mūžs, un tumsa kā rīts.

18. Tu paļausies, ka cerība ir, tu lūkosies vietas un dusēsi drošs,

19. tu atgulsies, tevi netramdīs, vēl daudzi tev vaigā glaimos!

20. Bet ļaundaru acis izīgs, to patvērums izputēs, to cerība – izlaist garu!”