Ījaba 12 NLB
1. Ījabs atbildēja, sacīdams:
2. “Patiešām, jūs esat ļaudis, ar kuriem reizē gudrība nomirs!
3. Bet man ir prāts tāpat kā jums, nemaz neesmu zemāks par jums! Kas to nesaprot?
4. Apsmiekls savam tuvākam es – saucu Dievu, un viņš atbild! Apsmiekls es, taisnais un krietnais!
5. Tas nestundu nicina, kurš ir drošībā, tā nolikta tiem, kam kāja misas!
6. Mierā stāv sirotāju teltis un drošumā tie, kas dusmo Dievu, kas Dievu tur rokā!
7. Bet patiesi, vaicā zvēriem, tie mācīs tevi, un putnam debesīs, un tas tev teiks,
8. vai saki zemei, tā mācīs tevi, un stāstīs tev zivis jūrā –
9. no visiem šiem kurš gan nezinās, ka Kunga roka viņu radījusi?
10. Jo ik dzīva dvaša rokā viņam un viss gars, kas cilvēku miesās!
11. Vai tad auss nepārbauda vārdus, tāpat kā mute izbauda garšu?
12. Vai veču vidū gudrība mīt vai mūža ilgumā saprašana?
13. Pie viņa gudrība un varenība, viņam gan padoms, gan saprašana!
14. Redzi, viņš sagāž – neviens neuzcels, viņš ieslēdz – neviens neatdarīs!
15. Redzi, viņš ūdeņus aptur – tie izsīkst, tos palaiž – tie ārda zemi.
16. Pie viņa spēks un gudra ziņa, gan krāpējs, gan apkrāptais – abi viņa!
17. Padomniekus viņš vadā basus un tiesnešus dara par muļķiem,
18. viņš ķēniņiem atņem varu un apsien tiem virvi ap gurniem,
19. viņš priesterus vadā basus, un dižciltīgos viņš gāž,
20. kam visi tic, tam viņš valodu atņem un vecajos atstāj bez prāta,
21. izsmieklu izlej pār augstmaņiem un stipriniekiem atsien jostu,
22. viņš dziļumus ceļ ārā no tumsas un nāves ēnu izved gaismā,
23. viņš vairo tautas un izdeldē, liek tautām plesties un izklīdina,
24. zemes valdniekiem atņem prātu, tuksnesī vadā, kur ceļa nav,
25. tie taustās pa tumsu, un gaismas nav, tos vadā kā apdzērušos.