Ījaba 14 NLB

1. Cilvēkam, kas no sievas dzimis, dienu maz, bet nemiera daudz!

2. Kā puķe tas dīgst un vīst, bēg kā ēna un nepaliek.

3. Uz tādu tu vērs savas acis? Mani tu ved ar sevi tiesāties?

4. Vai var celties no nešķīsta šķīsts? It nekad!

5. Ja noteiktas tā dienas, ja tā mēnešu skaitu tu zini, ja tu tam robežas licis, ko šis nepārkāps, –

6. novērs skatienu no viņa, lai atspirgst, līksms kā algādzis, kam diena garām!

7. Jo pat kokam ir cerība, ka nocirsts vēl ataugas dzīs, un tā atvases neiznīks –

8. kaut sakne tam zemē dēd un pīšļos iztrup celms,

9. no ūdens dvašas tas plaukst un dzinumus dzen kā stāds.

10. Vīrs mirst, kad spēki izsīkst, iznīkst cilvēks – un kur viņš ir?

11. Ezerā ūdeņi zūd, straume noplok un žūst,

12. un cilvēks apgūlies vairs necelsies! Līdz debess zudīs, tie nemodīsies, tos necels no viņu miega!

13. Vai tad kapā tu paslēpsi mani, glabāsi mani, līdz dusmas pāriet, noliksi laiku, kad mani atcerēties?

14. Ja vīrs nomirst – vai atkal dzīvos? Es ciestos visu klausības laiku, kamēr atnāk nomainīt mani!

15. Tu sauktu, un es tev atbildētu, pēc savu roku darba tu ilgotos!

16. Jo tad tu uzraudzītu manus soļus, tu nevērotu vairs manus grēkus,

17. manas vainas tu tīstoklī aizzīmogotu, aizziestu manus pārkāpumus!

18. Bet patiesi, kalns krīt un sabrūk, un klints iziet no savas vietas,

19. kā ūdens akmeņus izgrauž un pali aizrauj zemes pīšļus, tā tu sagrauj cilvēka cerību!

20. Tu pieveic viņu, uz mūžu viņš prom, tu pārvērt tam vaigu un pašu padzen.

21. Tā dēli ir godā, bet viņš to nezina, kaunā tie nonāk, bet viņam ne jausmas.

22. Tik viņa miesai par viņu sāp, un viņa dvēsele par viņu sēro.”