Ījaba 15 NLB
1. Elīfazs no Tēmānas viņam atbildēja, sacīdams:
2. “Vai gudrs, kas pauž vēja runas, piepilda sevi ar tuksneša svelmi,
3. taisnojas runām, kam vērtes nav, un vārdiem, kas labumu nenes?!
4. Tu izdeldē bijāšanu, tu niecini Dieva pielūgšanu!
5. Grēks māca tavu muti, kā viltnieks tu vērp valodu!
6. Tava mute tevi apsūdz, nevis es, un tavas lūpas liecina pret tevi!
7. Vai starp cilvēkiem pirmais tu dzimis? Vai par pakalniem tu pirmāk radīts?
8. Vai Dieva sapulcē tu noklausījies un viņa gudrības sev piesavinājies?
9. Ko gan tu zini, bet mēs nezinām? Ko tādu apjaut, kas mums slēpts?
10. Gan sirms, gan vecs ir starp mums, par tavu tēvu vecāks gados!
11. Vai tev par maz, ka Dievs mierina un tik rāmi runā uz tevi?
12. Ko tā aizraujas tava sirds, kas tā aptumšo tavas acis,
13. ka dusmas tu pret Dievu vērs, izverd no mutes vārdus!
14. Kā tad cilvēks lai būtu šķīsts? Vai taisns būs, kas no sievas dzimis?
15. Redzi, viņš saviem svētajiem neuzticas, un nav debesis šķīstas viņa acīs –
16. kur nu vēl tāds derdzīgs un samaitāts, kas netaisnību kā ūdeni dzer!
17. Es tev bildīšu, nu klausies, ko nomanījis, nu pastāstīšu,
18. ko gudrie vēstījuši un slēpuši nav, kas dzirdēts no tēviem –
19. no tiem, kam pašiem bij dota zeme, ka neietikt svešam viņu starpā!
20. Caurām dienām ļaundaris vaid, un varmākam skaitīti gadi,
21. baiļu balsis tam ausīs, miera laikā tam sirotājs uzklūp,
22. tas necer izkļūt no tumsas, tas nolūkots zobenam,
23. ērglim par ēsmu tas klīst, zina, ka tiešām klāt tumsas diena,
24. biedē to mokas un spaidi māc, kā ķēniņš, kas kaujai gatavs,
25. jo pret Dievu tas pacēla roku, pret Visuvareno tas dižojās,
26. galvu pieliecis, skrēja pret viņu, piesedzies bieza vairoga dzelkšņiem,
27. nobarojies, tauks vaigā, noaudzējis ar speķi sānus!
28. Drupu pilsētās tas dzīvo, namos, kur cilvēki nemīt, kas pārvērsti gruvešos!
29. Ne bagāts taps, ne manta tam augs, ne viņa guvums paliks virs zemes.
30. Tas nepaglābsies no tumsas, liesma vītinās tā atvases, viņa mutes dvaša to aizraus.
31. Lai tas vildamies nenotic nīcībai – nīcība būs viņa alga,
32. pirms laika tā pienāks, viņa zari nezaļos,
33. kā vīnakoks ķekarus tas nometīs, kā olīvkoks nopurinās ziedus!
34. Neauglīga būs bezgožu saime, pērkamo teltis aprīs uguns.
35. Mokas tie ieņem un postu dzemdē, miesas tiem grūtas ar viltu!”