Ījaba 17 NLB

1. Mans gars ir salauzts, manas dienas izsīkušas – kapi man!

2. Vai neesmu izsmieklā likts? Viņu ņirgās man kavējas skatiens!

3. Galvo pats sev par mani! Kurš cits sitīs man saujā?

4. Viņu sirdis tu esi saprātam slēdzis, tad jau tu viņus nepaaugstināsi!

5. Kas draugus savtīgi nosūdz, tā dēliem acis izīgs!

6. Viņš mani licis tautām par parunu, par tādu, kam vaigā spļauj, esmu kļuvis.

7. No bēdām acis man tumst, visi mani locekļi kā ēnas.

8. Taisnie iztrūcinātos par to, un šķīstais noskaistos uz bezgodi.

9. Taisnais turēsies uz sava ceļa, kam tīras rokas, tas pieaugs spēkā!

10. Nu visi nāciet vēlreiz pret mani! Tik nerodu gudra jūsu vidū –

11. manas dienas ir garām, mani nodomi prom, manas sirds alkas –

12. tās darītu nakti par dienu, gaisma nāktu tūlīt pēc tumsas.

13. Ja kapu es cerētu sev par namu, ja tumsā uzklātu cisas,

14. sacītu bedrei: tu mans tēvs! – un tārpam: mana māte un māsa! –

15. Kur tad būtu mana cerība? Kurš manu cerību ieraudzītu?

16. Vai tā nokāps man kapā līdzi? Vai mēs kopā gulsimies pīšļos?”