Ījaba 20 NLB
1. Cofars no Naamas viņam atbildēja, sacīdams:
2. “Patiesi, manas bažas liek man atbildēt nemiera dēļ, kas manī.
3. Rājienu dzirdu, kas mani aizvaino! Mans gudrības gars palīdzēs atbildēt.
4. Vai nezini – kopš laikiem ir tā, kopš cilvēks likts virs zemes,
5. ka ļaundaru gaviles tik tepat, ka bezgoža līksmība tikai mirkli!
6. Kaut viņa dižums līdz debesīm sniedz un viņa galva mākoņus skar,
7. kā paša mēsls uz mūžiem tas zudīs, kas viņu pazinis, teiks: kur šis ir?
8. Kā sapnis tas aizlidos – to neatradīs, kā nakts rēgs tas izgaisīs!
9. Acs, kas to redzēja, to vairs neskatīs, viņa mājvieta to vairs neredzēs.
10. Nabagiem glaimos viņa dēli, paša rokām tam manta būs jāatdod!
11. Vēl jaunības spēka pilni tam kauli, bet līdz ar viņu tas pīšļos aizies.
12. Kaut salda viņa mutē negantība, kaut viņš bēdzina to zem mēles,
13. sargā un neatdod, glabā to savā mutē,
14. maize tam iekšās pārvērtīsies – par čūsku žulti tā kļūs viņa miesās!
15. Cik mantas šis norijis, tikpat izvems, – no viņa vēdera izraus to Dievs,
16. čūsku indi viņš zīdīs, nonāvēs viņu odzes mēle,
17. neieraudzīs viņš straumes – upes un strautus, kur medus un krējums!
18. Ko guvis, to atdos, – vis neaprīs, mantu, ko iemainījis, vis nebaudīs,
19. jo viņš apspieda, atstūma nabagos, namu sev ņēma, ko nav cēlis,
20. viņa vēders nezināja miera, no viņa kārības nekur tverties.
21. Nekas neglābās no viņa rijības – tādēļ nepaliks viņam labums!
22. Kad visa papilnam, jau ciešanas klāt – grūtdieņu rokas stiepjas pēc viņa!
23. Lai pilns tiek tam vēders, viņš tam uzsūtīs savu dusmu svelmi – kā lietu to izlies viņa iekšās!
24. No dzelzs asmens tas bēg, vara loks to ķer:
25. izvelk tam, no muguras iznāk, šautra tam no aknām iznāk! Briesmas pār viņu!
26. Tumsa gaida uz viņa mantu, neviena nekurta uguns to aprīs, kas paliks viņa teltī – tas izkūpēs!
27. Debesis atklās viņa vainu, un zeme sacelsies pret to,
28. zudīs, kas iekrāts tā namā, – viņš aizrauts viņa dusmu dienā.
29. Tāds ļaundara guvums no Dieva – mantojums, kuru tam lēmis Dievs!”