Ījaba 21 RT65

1. Ījabs atkal atbildēja un sacīja:

2. "Klausaities, klausaities manu runu, un lai tā aizstāj man jūsu mierinājumus!

3. Atļaujiet man runāt, un pēc maniem vārdiem tad tu vari, cik gribi, zoboties!

4. Vai tad mana sūdzība vēršas pret cilvēkiem, bet vai man nav iemesla savā garā būt nepacietīgam?

5. Pagriezieties šurp pie manis - un jūs sastingsit un liksit roku uz savas mutes!

6. Pat man, tiklīdz es to tikai pieminu, ir jāizbīstas, un manu miesu sagrābj šaušalas!

7. Kāpēc bezdievīgie paliek dzīvi, top veci un pieņemas pat vareni spēkā?

8. Viņu vaigu priekšā ir nostiprinājušies to pēcnācēji, un viņu acu priekšā ir viņu atvašu atvases.

9. Viņu nami stāv neapdraudēti, tiem nevaid it nekādas bailes, un viņus neskar Dieva rīkste.

10. Viņu vērsis aplec un neatstāj teles ālavās, viņu govs atnesas, tā neizmetas.

11. Tie savus mazos zēnus izlaiž kā avju pulkus, un viņu bērni lēkā bariem.

12. Tie ir līksmi ar bungām un cītarām un priecājas ar stabuļu skaņām.

13. Tie savas dienas vada brangi pārtikuši un mierā ieslīgst mirušo valstī.

14. Un, lūk, tomēr tie ir, kas saka Dievam: atkāpies no mums, mums nav nekādas patikas zināt Tavus ceļus!

15. Kas tad ir tas Visuvarenais, ka mēs lai Viņam kalpojam, un ko tas līdz, ka mēs Viņu pielūdzam?

16. Redziet, viņu laime un labklājība tomēr nav viņu rokās, un lai no manis tālu paliek bezdievīgo domāšanas veids!

17. Bet cik bieži tad gadās, ka izdziest bezdievīgo gaismeklis un viņus skar iznīcības pirksts, ka Viņš viņiem piešķir likteņus saskaņā ar Savām dusmām,

18. ka tie kļūst kā salmi vēja varā, kā pelavas, ko virpuļos aiznes lielā auka?

19. Dievs pataupa, jūs sakāt, viņa nelaimi viņa bērniem. Taču Dievam vajadzētu to atmaksāt viņam pašam un tā, lai viņš to mana,

20. ka lai viņa paša acis redz savu postu un lai viņš dzer malku no Visuvarenā bardzības!

21. Un kāda gan tam bēda pēc paša dzīves par savu namu pēc tam, kad pārtraukts viņa ritošo mēnešu skaits?

22. Vai kāds dos pamācības Dievam, Viņam, kas tiesā pat visaugstākos?

23. Te viens nomirst pilns spēka visā mierā, pilnīgi bez rūpēm;

24. viņa slauktuves un podi ir pilni piena, un smadzenes viņa kaulos ir barības spēcinātas;

25. un citam jāmirst dvēseles sarūgtinājumā, un tas nemaz nav baudījis laimes labumus.

26. Un abi vienādi tie guļ kapa smiltīs, un pāri tiem sedzas iznīcība.

27. Redziet, es labi zinu jūsu slepenos sirds nodomus, jūsu aizmugurisko viltu un paņēmienus, ar kādiem jūs man darāt pāri.

28. Ja jūs sakāt: kur tad palicis dižciltīgā mājoklis, un kur ir bezdievīgo telts un iedzīve? -

29. vai tad jūs neesat jautājuši tiem, kas tālus ceļus staigā un kuru zīmes jūs neatstājat bez ievērības?

30. Proti, ka ļaunais glābjas nelaimes dienā un bardzības dienā top pasargāts.

31. Un kas viņam atklāti acīs viņa ceļu pārmet, kas viņu soda, kad tas ko dara?

32. Nē, viņu vēl svinīgi pavada uz pēdējo dusas vietu un izliek pie viņa kapa vēl sardzi.

33. Maigi sedz viņu ielejas velēnas, un viņa dzīves gaitas turpina tālāk visa pasaule, tāpat kā bezgala daudz ir bijis viņam priekšgājēju.

34. Kālab tad jūs mani mierināt ar neīstu patiesību? Jūsu atbildes ir un paliek tikai māņi."