Ījaba 29 LTV1965
1. Un Ījabs turpināja savu runu un sacīja šādus vārdus:
2. „Kaut būtu ar mani vēl tā kā agrākos mēnešos, kā dienās, kad mani sargāja Dievs!
3. Kad savas gaismas spīdumam Viņš lika mirdzēt pār manu galvu, un es Viņa gaismā izstaigāju tumsu,
4. Tā, kā tas bija ar mani manās brieduma dienās, kad Dieva padoms valdīja pār manu telti,
5. Kad Visuvarenais vēl bija manā pusē, un apkārt ap mani bija mani jaunieši,
6. Kad mani soļi, manas gaitas ritēja kā pa taukiem, kad klints, man tuvojoties, pārvērtās eļļas straumēs!
7. Kad es toreiz pa vārtiem izgāju uz pilsētas galveno ielu un pēc tam ieņēmu sēdekli tirgus laukumā,
8. Tad, mani ieraudzījuši, jaunie ļaudis bija pilni bijības; pat sirmgalvji, kas bija jau vecākos gados, piecēlās un palika stāvot.
9. Un augsti dzimušie pārtrauca runas, roku likdami sev uz mutes.
10. Un lielu kungu balsis apklusa, viņu mēle pielipa pie viņu smaganām,
11. Jo ikkatra auss, kas bija mani dzirdējusi, teica mani svētīgu esam. Arī ikviena acs, kas mani bija ieraudzījusi, nodeva labu liecību par mani ar savu izteiksmi.
12. Tas tāpēc, ka es izglābu nabago, kas kliedza pēc palīdzības, ir bārenīti, kā arī to, kas bija bez dzīves padoma.
13. Svētības vārdi no tā mutes, kas šķita pazudis esam, atskanēja man pretī, un atraitnes sirdī es atkal atjaunoju līksmi.
14. Es tērpos taisnībā, un šis tērps bija manas goda drānas; kā goda mētelis un goda galvas sega mani pušķoja mans taisnīgums.
15. Aklam es biju acis, un kājas es bija klibajam.
16. Apspiestajiem es biju tēvs, un es uzklausīju sūdzības no tādiem, kufus es nemaz nepazinu, un centos viņiem pēc sirdsapziņas palīdzēt.
17. Es sadragāju netaisnā žokļus, es izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
18. Un es spriedu tā: Man droši būs lemts nomirt savā ligzdā, bet kā fēniks es savas dienas gribu pavairot.
19. Manas saknes ir iesniegušās dziļumā un izplētušās līdz ūdeņiem, un rasa paliek pa nakti manos augstajos zaros.
20. Mana cieņa manī paliks vienumēr jauna un nesamazināta, un mans stops labi darbosies manā rokā.
21. Un ļaudis mani ne tikai klausīja, bet ari sāka gaidīt, un tie manu padomu ņēma pretī, godbijībā klusēdami.
22. Pie maniem vārdiem vēlāk tie vairs neko nepiebilda, un pār viņiem mana runa nolija kā lietus pilieni, nesdami veldzi.
23. Uz mani tie gaidīdami lika savu cerību kā uz agro lietus gāzi; ar savām plati atvērtām mutēm tie malkiem dzēra kā vēlo lietu manu runu.
24. Kad tiem nebija drošības, es tiem uzsmaidīju, un mana vaiga gaišumu tie nepadarīja drūmu.
25. Es biju viņiem ceļa rādītājs, viņu pulkā es biju ķēniņa lomā, biju kā tāds, kas iepriecina noskumušos.“