Ījaba 3 LTV1965

1. Un ījabs atvēra savu muti un nolādēja dienu, kad viņš bija dzimis.

2. Un ījabs izsaucās un sacīja:

3. „Lai izgaist diena, kurā es piedzimu, un nakts, kas vēstīja: Saņemtais ir zēns!

4. Šī diena lai top tumsa! Pēc tās no augšienes lai netaujātu Dievs, un dienas spožums lai tai nespīd pāri!

5. Bet tumsa un nāves ēnas lai prasa to atpakaļ kā savējo. Padebešu tumsa lai klājas pār to, un dienas gaismas satumsums lai padara to baismīgu!

6. Tā nakts lai kļūst par tumsas laupījumu! Lai tā nekad netiek ieslēgta gada dienās, un lai tā neiekļūst mēnešu kārtu skaitā!

7. Tiešām, šī nakts lai paliek neauglīga, tanī lai neizpaužas prieks!

8. Tie, kas nolād dienu, lai to nolād, tie, kas prot un spēj sakaitināt pat leviatānu!

9. Tumšas lai paliek tās ritausas zvaigznes: lai tā gaida uz gaismu, bet gaisma lai neparādās, un lai tā nekad neierauga rītausmas smaidu,

10. Jo tā nebija aizslēgusi manas mātes klēpi, un līdz ar to bija palikušas nenoslēptas arī bēdas manu acu skatieniem.

11. Kādēļ es neesmu nomiris mātes miesās vai bojā gājis, kad es iznācu no mātes klēpja?

12. Kādēļ mans tēvs mani ņēma uz saviem ceļiem, un kādēļ es esmu likts pie mātes krūtīm, lai es zīstu?

13. Jo tad jau es būtu apgūlies kapa tumsā, es snaustu, es būtu jau iemidzis, man būtu atpūta

14. Kopā ar ķēniņiem un zemes varenajiem, tiem, kas sev par nāves mitekli ir cēluši diženas dusas vietas,

15. Vai kopā ar lieliem kungiem, kubiem bija zelts un kas savus namus pilnus pildīja ar sudrabu;

16. Vai atkal līdzīgi nelaikā dzimušajam bērnam manis vairs nebūtu, vai es būtu izzudis kā zīdainītis, kas gaismas neredzējis.

17. Tur pat bezdievīgie ir mitējušies trakot savās dusmās, un tur atdusa tiem, kūpi spēki ir galā,

18. Tur apcietinātie gūstekņi visi kopā atrod mieru, tie nedzird darba uzrauga balsi.

19. Tur mazs un liels ir tas pats, un kalps no sava kunga top brīvs.

20. Bet kāpēc gan iekšēja smaguma nospiestam ir dota gaisma, un tam, kas sarūgtināts dvēselē, dzīvība?

21. Tiem, kas ilgodamies gaida nāves, un tās nava? Tiem, kam tāds liktenis, ka tā vairāk meklējama nekā manta?

22. Tiem, kas priecātos par kapa akmeņu kopu, kas gavilētu, ja būtu atraduši savu kapa vietu?

23. Kāpēc Viņš to nedod tam stiprajam vīram, kam viņa cejš ir naktī apslēpts un kam Dievs izeju ir noslēdzis?

24. Jo, iekāms es vēl savu maizīti ēdu, jau atskan manas nopūtas, un manas vaimanas plūst kā ūdens.

25. Šausmas, kufas es bijos, ir mani aizsniegušas, tas, no kā es vairījos, ir mani sagrābis;

26. Un nu man nav miera, man trūkst elpas, un es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām.“