Ījaba 31 LTV1965
1. „Es ar savām acīm esmu slēdzis ciešu norunu, ka es iekārodams neuzlūkošu nevienu jaunavu,
2. Jo kāda tad man no Dieva būtu piešķirta atmaksa no augšienes un atdarījums no Visuvarenā no visaugstākiem augstumiem?
3. Vai tas nav posts negodīgam un nelaime tam, kas dara ļaunus darbus?
4. Vai Viņš neredz manus ceļus, vai Viņš gan neskaita visus manus soļus?
5. Ja es kādreiz ar netaisnību esmu gājis kopā un ja manas kājas steigušās, lai kādu apkrāptu, —
6. Tad lai Dievs mani nosver taisnīgā svaru kausā, un tad Viņš droši atzīs manu nenoziedzību!
7. Ja jebkad mani soļi būtu novērsušies no taisnā ceļa un ja manas acis būtu devušas vielu sirds iekārei un ja kaut nieks ir spējis pielipt manām rokām,
8. Tad liec man sēt, un lai cits to ēd, un lai ar saknēm top izrauti visi mani iedēsti!
9. Ja mana sirds būtu aizrāvusies pēc kādas citas sievas vai ja es būtu glūnējis kaimiņos pie svešām durvīm,
10. Tad lai mana sieva maļ miltus citam, un lai citi noliecas pār viņu!
11. Tik tiešām tā būtu negantība un kauna lieta, un tas būtu pārkāpums, kas tiesnešiem sodāms.
12. Tiešām, tā būtu uguns liesma, kas, sadedzinājusi cilvēku, to novestu pazemē un kurai vajadzētu iznīcināt manus kopējos īpašumus līdz pašiem pamatiem!
13. Ja es sava kalpa vai savas kalpones tiesības nebūtu pasargājis, kad viņiem radās nesaskaņas ar mani,
14. Ko tad es spētu darīt, ja pret mani celtos pats Dievs? Ja Viņš lietu izmeklētu, ko es atbildētu Viņam?
15. Vai Viņš, kas mani mātes miesās radījis, nav darinājis arī viņus? Un vai Viņš viens nav mūs savos pamatos mātes klēpī veidojis par vienu un to pašu?
16. Vai es gan esmu viņu iekāroto liedzis nabagiem, vai es esmu pieļāvis, ka atraitnes acis īgtu?
17. Vai es savu maizes riecienu esmu viens pats ēdis, vai arī bāpa bērns no tā neēda?
18. Nē, no manas jaunības viņš pie manis ir uzaudzis kā pie tēva, un no savas mātes miesām es viņu esmu žēlojis.
19. Vai es esmu vienaldzīgi noraudzījies, ja kāds bez apģērba gāja bojā vai kad apspiestam nebija ar ko apsegties?
20. Un vai es no viņa gurniem būtu guvis svētījumu, ja manu jēru ādas tos nebūtu allaž sasildījušas,
21. Un ja es jebkad savu roku stingri būtu pacēlis pret bāreni, būdams pārliecībā, ka es tiesā atradīšu atbalstu,
22. Tad lai mani pleci atdalās nost no mana kakla, un lai mana roka tiek nolauzta pie elkoņa!
23. Un kā šausmas tad pār mani būtu nācis Dieva sods, Viņa varenības un diženuma priekšā es nebūtu varējis pastāvēt. —
24. Ja es būtu licis savu cerību uz zeltu, jeb vai smalkam zelta izstrādā-jumam es būtu teicis: Tu tas esi, uz ko es paļaujos!
25. Ja es tādēļ vien būtu bijis līksms, ka man ir daudz mantas un ka mana roka ir guvusi panākumus;
26. Ja es saules gaismā būtu raudzījies, kad tā spīdēja, jeb mēnesī, kad tas savās gaitās spoži tecēja,
27. Vai slepeni savā sirdsprātā es būtu ļāvies samulsināties un savu roku no mutes uz tiem būtu pacēlis, tos godinot,
28. Arī tas jau būtu bijis noziegums, kas tiesnešiem sodāms, jo es būtu Dievu debesu augstumos pievīlis ar nepatiesību.
29. Un ja es būtu līksmojies sava ienaidnieka posta dēļ, ka es būtu bijis sajūsmināts par to, ka viņš tagad saņēmis sodu,
30. Nē, tomēr es savai mutei neatļāvu grēkot, ka es būtu lādējis viņa dvēseli, ka mana mēle ar lāstu būtu kārojusi pēc viņa dzīvības.
31. Un vai manas paša telts vīri neiebilstu: Kas kaut vienu ir atradis, kas nebūtu bijis paēdis no viņa gaļas bļodas?
32. Nē, svešiniekam nekad nevajadzēja pārnakšņot laukā, un savas durvis es pats labprāt vēru vaļā ceļiniekam.
33. Gan parasts ļaužu starpā noslēpt savus grēkus, es turpretī nenoliedzu savus pārkāpumus, tos noslēgdams savās krūtīs,
34. Jo spēcīgas bailes man iedvesa lielais ļaužu daudzums, un mani biedēja iespējamais ciltspiederīgo nicinājums, tā ka es izturējos klusu, neiziedams laukā pa durvīm.
35. Ak kaut jel būtu kāds, kas mani uzklausītu! Lūk, še ir mans paraksts, lai man atbild pats Visuvarenais. Ak kaut man būtu tā grāmata, ko rakstījis mans pretinieks!
36. Tiešām, es to celtu uz saviem pleciem un iznestu visiem parādīt, es to sev aptītu ap deniņiem kā galvas rotu!
37. Tad es ar prieku viņam paziņotu savu soļu skaitu un sniegtu arī to pamatojumu; kā kāds augsts vadonis es tad tuvotos viņam!
38. Un ja mana druva kādreiz par mani būtu žēlojusies un visas druvas vagas būtu raudājušas;
39. Un ja arī ieņēmumu no druvas es bez kādas atlīdzības būtu izlietojis sev un būtu licis vaidēt tās īstajiem īpašniekiem—druvas arājiem,
40. Tad lai man kviešu vietā izaug dadži, un miežu vietā nikna vārpu zāle!“ —Tā noslēdzas ījaba vārdi.