Ījaba 33 LTV1965
1. „Bet toties tu pats, ījab, uzklausi tagad manu runu un uzņem visus manus vārdus ar labi plati atvērtu ausi!
2. Ievēro, ja es tagad atveru savu muti un mana mēle liek sevi visvairāk dzirdēt,
3. Tad mani vārdi ir vaļsirdīgi un atklāti kā mana sirds, un ko manas lūpas zina, to tās ari izrunā neviltoti un nopietnībā.
4. Mani ir radījis Dieva Gars, un Visuvarenā dvaša piešķir man dzīvību.
5. Ja tu to spēj, tad atspēko mani; apbruņojies ar stingriem pierādījumiem un dodies pret mani cīņā!
6. Redzi, es esmu tāds pats kā tu, ja nākas stāties Dieva priekšā, ari es esmu ņemts no zemes.
7. Nē, mana bardzība lai nesabaida tevi, un pārmetumi, kādus es pret tevi vēršu, lai nav tev par smagiem!
8. Tu jau esi pats runājis, manām ausīm klausoties, un es esmu skaidri sadzirdējis atskanam no tavas mutes šādus tavus vārdus:
9. Es esmu nevainīgs, bez jebkāda nozieguma, šķīsts, man nav nekādu pār-kāpumu!
10. Tiešām, Dievs nepamatoti piekopj naidīgu rīcību pret mani; Viņš manī saskatu savu ienaidnieku.
11. Viņš manas kājas liek siekstā, stingri uzmana visus manus ceļus.
12. Redzi, tur tev nav taisnības, man tev ir jāatbild, jo Dievs ir daudz augstāks nekā cilvēks.
13. Kādēļ tu esi izteicis pret Viņu pārmetumus, ka Viņš tev uz taviem vārdiem nedodot nekādu atbildi?
14. Patiesībā Dievs runā vienreiz un ari vēl otrreiz, bet to vairs ļaudis neievēro.
15. Sapnī, nakts parādībās, kad jo dziļš miegs nolaidies pār cilvēku, kad tas īsā snaudā iemidzis savā guļamā vietā,
16. Tad vienmēr Viņš atvef cilvēka ausi un brīdina ļaudis ar biedinājumu, apstiprina ar zīmogu, tiem iedveš bijību,
17. Lai cilvēku atturētu un atrautu no nodomātā ļaunā darba un īstu vīrieti pasargātu no lepnības un pārmērīgas pašiedomības,
18. Lai paglābtu viņa dvēseli no apakšzemes un viņa dzīvību no bojā ejas caur nāves zobenu vai nāves šautru.
19. Viņš to audzina un pārmāca ari ar ilgstošām un smagu ciešanu pilnām sāpēm uz tā gultas, lauzīdams viņam visus viņa kaulus,
20. Tā ka viņam riebj paša dzīvei nepieciešama dienišķā maize, un viņa ēstgribai pat viņa mīļākais ēdiens;
21. Viņa miesa izdilst, ka tur nepaliek ko redzēt, un viņa kauli izspiežas, kas citkārt nebija redzami.
22. Tiešām, viņa dvēsele ir jau tuvu klāt pie kapa, un viņa dzīvība vietai, kufā valda tikai nāves vara.
23. Un ja nu tad pār viņu stāv kāds eņģelis kā starpnieks un aizbildnis, kā viens no tūkstošiem, lai nodotu liecību par cilvēka taisnīgumu,
24. Un ja tas tad par viņu apžēlojas un saka: Izglāb viņu, lai tas nenogrimst kapā, io es esmu atradis izpirkšanas maksu,
25. Tad viņa miesa atkal pildās ar jaunības spēku, tā ka viņš jūtas pārnests atpakaļ savās senajās jaunības dienās.
26. Viņš tad nāk ar lūgšanām pie Dieva, un Dievs viņu iepriecina; Dievs ļauj viņam skatīt lielā sirdspriekā savu vaigu, un Dievs tad atdod cilvēkam viņa taisnību.
27. Tāds tad jūtas cilvēku starpā uz taisnas takas un atzīstas: Es biju grēkojis, aizkāris taisnību, bet tomēr tas nav man pieskaitīts par ļaunu!
28. Dievs izglāba manu dvēseli no bojā ejas kapā, un mana dzīvība priecājas, skatīdama gaismu!
29. Redzi, to visu dara tas stiprais Dievs un dara to cilvēkam div-un trīskārt,
30. Lai viņa dvēseli atturētu no kapa, lai dotu viņam iespēju dzīvības gaismas apstarotam tikt.
31. Ievēro labi, ījab, uzklausies mani, esi klusu un ļauj man runāt!
32. Ja tev kas ko sacīt, tad atspēko mani; runā, jo man būtu visai patīkami tevi attaisnot!
33. Bet ja tev nav iespējams neko teikt, tad klausi mani; ciet klusu, un es tev mācīšu gudrību!“