Ījaba 34 LTV1965
1. Un Elihus atkal atsāka savu runu un sacīja:
2. „Dzirdiet, gudrajie, manu valodu, un uzklausiet, zinātāji, mani!
3. Jo auss pārbauda runāto, tāpat kā mute pārbauda ēdamo.
4. Tagad mēs stāsimies pie taisnības pārbaudes, lai mūsu pašu acīm kļūst skaidrs, kas īsti ir labs.
5. Redziet, ījabs ir apgalvojis: Es esmu taisns, bet Dievs tomēr neatzīst man manu taisnību.
6. Neraugoties uz manu taisnību, es esot melis! Sāpīgi duras manī Viņa šautra, kaut es pats esmu bez jebkāda pārkāpuma!
7. Kur atrast tādu vīru, kāds ir ījabs, kas nopaļāšanu dzer kā ūdeni,
8. Kas stājas sakaros ar ļaundariem, kam kopējas gaitas ar klaidoņu baru, kas labprāt iet vienu ceļu ar bezdievīgiem ļaudīm?
9. Jo viņš saka: Tas neko cilvēkam nepalīdz, ka tas mīļo Dievu un uztur ar Viņu draudzību.
10. Tāpēc, ak vīri, kam saprāts ir savā vietā, uzklausiet mani! Nekad Dievs nedomā darīt ļaunu nedz tas Visuvarenais—viltu!
11. Nē, bet gan, —kāds kura darbs, tādu Viņš tam piešķir laimi; kāda kura gaita, tāds tam tiek novēlēts liktenis.
12. Nē, patiesi, Dievs neliek notikt ļaunam, un Visuvarenais nesagroza tiesu.
13. Kam ir uzticēta pasaule, ja ne Viņam, un kas ir izveidojis visu plašo izplatījumu?
14. Un ja nu Viņš visu laiku būtu domājis tikai par Sevi, savu Garu un savu dvašu būtu paturējis tikai Sev pašam,
15. Tad visa radība kopā iznīktu, un cilvēkam būtu jākļūst atkal par pīšļiem.
16. Bet ja tev ir saprašana, tad paklausi to, ko es saku, un ievēro, kā skan mani vārdi!
17. Vai tas spēj vadīt, kas ienīst taisnību? Jeb vai tu gribi nosodīt un pat izraidīt trimdā Vistaisnīgo, Visspēcīgo?
18. Viņu, kas saka ķēniņam: Beliāl (tu, necienīgais!)! un augsti stāvošajam: Tu, ļaundarītāj!
19. Kas neuzlūko valdnieka vaigu, kas neieredz lielo un bagāto vairāk nekā nabagos, jo tie visi ir Viņa roku darbs.
20. Acumirkli viņi nomirst, un nakts vidū tautas top iztrūcinātas un satricinātas un iet bojā. Ari varenos Viņš nobīda pie malas, nemaz cilvēku roku nepakustinot.
21. Viņa acis taču ir nomodā pār cilvēku gaitām, un Viņš allaž redz visus viņu soļus.
22. Un nav tādas krēslas nedz tik biezas tumsības, lai ļauno darbu darītāji spētu tanī paslēpties.
23. Jo Viņam cilvēks nemaz ilgi nav jānovēro, lai tas būtu spiests ierasties uz tiesu Dieva priekšā:
24. Nē, Viņš satriec varenos bez izmeklēšanas, un Viņš pats viņu vietās ieliek pēctečus.
25. Tā Viņš jo labi pazīst viņu darbus, Viņš izdara nakts laikā apvērsumu, tā ka viņi top samalti druskās.
26. Viņš tos izsmej un soda kā ļauna darba darītājus tādā vietā, kur visi to redz,
27. Par sodu tam, ka tie no Viņa atkrita un novirzījās, nesekodami Viņa pēdām, un ka tie neprata ievērot visus Viņa ceļus un Viņam sekot,
28. Ļaudami nabagu vaimanu klie-dzieniem nokļūt pie Viņa, un Viņam bija jāsadzird apspiesto un nomākto kliegšana.
29. Bet ja Viņš pats ir mierā un izturas mierīgi, kas tad Viņam varētu to pārmest? Un ja Viņš savu vaigu apslēpj, kas var Viņu skatīt? Tā valda Viņš tiklab pār veselām tautām, kā ari pār atsevišķiem cilvēkiem vienādā veidā,
30. Lai nevalda negodīgi cilvēki, lai nebūtu tādu, kas tvārsta ļaudis ar viltu un kas paši būtu kā slazdi savai tautai.
31. Jeb vai uz Dievu būtu jāsaka: Man bija jācieš, es esmu maldījies, es turpmāk vairs negrēkošu;
32. Bet to, ko es neredzu, to māci man, ja es esmu darījis netaisnību, tad es to turpmāk vairs nedarīšu.
33. Vai lai Dievs atlīdzina un soda pēc tava prāta, ja tu neesi mierā? Jeb vai Dievam būtu jāsaka: Tev—cilvēkam, ir jānosaka, kas ir pats labākais un kas vislabāk būtu darāms, ne Man; tātad ko tu zini, to pasaki atklāti!
34. Prātīgi vīri man piesliesies, un ikviens gudrs vīrs, kas dzirdējuši mani, sacīs:
35. Ījabs runā bez dziļākas ieskatīšanās lietu būtībā, un viņa vārdi nav bijuši labi pārdomāti.
36. Lai tad tāču pārbauda Ijabu vēl joprojām viņa pretī runāšanas dēļ Dievam pēc bezdievīgo parauga,
37. Jo ar savu maldīšanos viņš saista vēl arī atkrišanu no Dieva. Mūsu vidū viņš ņirgājas un pret stipro Dievu teic lielu skaitu apvainojuma vārdu.“