Ījaba 4 LTV1965

1. Tad temanieds Elifass atbildēja un sacīja:

2. „Vai ņemsi Jaunā, ka tev kādu vārdu teiksim? Bet, —kas gan spētu klusu ciest?

3. Redzi, tu esi daudzus uzmudinājis, nogurušo rokas sdprinājis.

4. Tavs padoms lika uzceldes pakritušam, tu pats iedvesi slābani kļuvušiem ceļiem spēku.

5. Bet tagad, kad tev pašam tas ir uznācis, tad tu esi nokāris galvu, kad tevi pašu tas skat, tad tu esi iztrūcinājies!

6. Vai tava Dieva bijība nav arī tava cerība? Un tava dzīves ceļa nevainība—tava paļāvība?

7. Lūdzams apdomā, kas tad, nevainīgs būdams, ir aizgājis bojā? Un no kupa laika sākot ir tikuši iznicināti taisnie?

8. Tik tālu, cik es redzu, de, kas nelaimei vagu dzinuši un kas varas darbus sējuši, de tos dabūjuši arī pļaut.

9. Proti, de iet jau bojā no Dieva dvašas vien, un no viņa bardzības gara de iznīkst.

10. Lauvas rūkoņa, vecā lauvas balss ir apklususi, un ir izlūzuši jauno lauvu zobi,

11. Bet ja vecam lauvam pietrūkst laupījuma, tad tas nobeidzas, un lauvas mātes mazuļiem jāizklīst.

12. Bet pie manis piezagās slepeni vārds, un manas ausis no tā uztvēra tikai čukstus

13. Kopā ar nakts parādību ierosinātājām domām laikā, kad miegs mēdz pakļaut cilvēkus savai varai;

14. Tad mani sagrāba bailes un šaušalas un iztrūcināja visus manus kaulus,

15. Kāds gars gāja man garām, un visi mani galvas mati sacēlās stāvus!

16. Bet tad tur stāvēja, bet es to nepazinu sejā—kāda parādība manu acu priekšā; tā palika bez kusdbām stāvot, bet balsi es dzirdēju čukstam:

17. Vai cilvēks var būt taisns Dieva priekšā, un mirsdgais šķīsts sava Radītāja priekšā?

18. Redzi, Viņš pats saviem kalpiem neuzticas, un saviem eņģeļiem Viņš pierāda vainu.

19. Cik lielākā mērā vēl tiem, kas mīt mālu graustā, kas no pašiem pamatiem ir veidojums no pīšļiem, kas drīzāk nekā kode tiek sadragāti?

20. Visu laiku no rīta līdz vakaram tie top dauzīti un drupināti, un neviena nepamanīti tie pazūd uz visiem laikiem!

21. Vai tā nav? Tik tiešām ir tā: ja viņu telts atbalsta mietu un virvi izrauj, tad viņi mirst, paši nezinādami, kā.“