Ījaba 4 NLB

1. Elīfazs no Tēmānas atbildēja, sacīdams:

2. “Ja tev ko teiks, vai izturēsi?! Bet kurš spēs klusu ciest?

3. Redzi, daudzus tu pamācīji, gurdas rokas tu spēcināji,

4. klupušu cēla tavi vārdi, ļodzīgus ceļus tu stiprināji!

5. Bet nu: pār tevi nāk – tu neizturi, tevi piemeklē – tu iztrūksties!

6. Vai dievbijība nav drošums tev un cerība tev – taisnais ceļš?

7. Atceries, kad gan šķīstais ir izdeldēts, kur gan taisnie iznīdēti?

8. Gan redzēju: kas postu ar un mokas sēj – to arī pļauj,

9. caur Dieva elpu visi zūd, un dusmu dvaša viņus rij.

10. Lauvu rūkoņa, lauvas balss, un jauno lauvu ilkņi pagalam,

11. lauva iznīkst bez medījuma, un lauvenes mazuļi izklīst!

12. Zagšus piezagās man vārds, tikai čukstu noģieda auss

13. neskaidrās jausmās, ko nes nakts, kad cilvēkiem uzkrīt ciets miegs.

14. Bailes un drebas sagrāba mani un manus kaulus iztrūcināja.

15. Dvesma aizskāra manu vaigu, mati saslējās uz miesas!

16. Kāds stāv – es neatskārstu! – tikai veidols acu priekšā, viegla vēsma, un atskan balss:

17. vai cilvēks paliks priekš Dieva taisns? Vai Radītājam šķīsts liksies vīrs?

18. Redzi, saviem kalpiem viņš neuzticas un saviem eņģeļiem pierāda vainu –

19. kur nu vēl tiem, kas mīt māla namos, kam pamati zemes pīšļos! Nospiedīs tos tā kā kodes,

20. no rīta līdz rietam tie jau sabirst, neviens pat nemana, kā tie zūd!

21. Vai telts virve tiem nesatrūks? Tie mirs, bet gudrību nedabūs.