Ījaba 6 LTV1965

1. Ījabs atbildēja un sacīja tā:

2. „Ak, kaut jel manas nepatikas svērtin tiktu svērtas, un arī manas sāpes kopā ar tām tiktu liktas svaru kausos!

3. Tad tās izrādītos smagākas nekā smiltis jūras malā, un tāpēc mani vārdi izskan aplami.

4. Paša Visuvarenā bultas ir ieurbušās manī, un to dedzinātāju indi mans gars uzsūc sevī. Dieva iedvesto izbīļu tēli ir nostājušies kaujas kārtībā pret mani.

5. Vai tad meža ēzelis zviedz kā badā, ja tas stāv uz zaļa maura? Un vai vērsis mauj aiz neēšanas, ja tam ir sava barība?

6. Vai tad sāju ēdienu var ēst bez sāls? Vai ir kāda noteikta garša olas baltumā?

7. Mana dvēsele atsakās tam pieskarties, un tam līdzīgs ir manas barības negaršīgums.

8. Kaut notiktu, ko es lūdzos, un kaut Dievs manu cerību piepildītu!

9. Kaut vai Dievam labpatiktu mani sadragāt, vai kaut Viņš paceltu savu roku, lai pārgrieztu manu dzīvības pavedienu!

10. Tad tas man tomēr būtu apmierinājums, es un vēl savās nežēlīgās sāpēs, kas nemitas, palēktos gaisā, ka es neesmu aizliedzis Svētā vārdu.

11. Cik liels tad vēl ir mans spēks, ka es vēl spētu izturēt? Un kāds būs mans gals, ka manai dvēselei būtu vēl jāpaciešas?

12. Un ja mans spēks būtu akmens stiprumā, ja mana miesa būtu no vafa,

13. Tad tomēr man pašam sevī nav nekāda padoma, un atbalsta un glābiņa iespējas man ir visas atrautas.

14. Izmisuma pilnajam pienākas mīlestība no savu tuvinieku puses, pat ja viņš atsakās no bijības Visuvarenā priekšā.

15. Mani draugi mani neuzticībā pievīluši kā kalnu strauti, kā kalnu strautu gultnes, kuras lietus laikā plūst pāri,

16. Kuras plūst duļķaina ledus ūdens pilnas, kad tajās ieplūdis izkusušais sniegs,

17. Bet kas brīdī, kad tās skar saules versme, izsīkst: kad paliek silts, tad tās ir bez pēdām pazudušas.

18. Līkumodamas izvijas viņu tecējumu tekas, izgaro tukšajā gaisā un izzūd.

19. Pēc šiem strautiem meklē pakaļ Tēmas karavāncs, uz tiem liek savas cerības Sābas ceļotāju pulki,

20. Bet ar tādu cerību viņi paliek kaunā, un, nonākuši galā, viņi redz sevi vīlušos.

21. Tiešām, arī jūs man tagad neesat vairs it nekas: jūs redzat briesmas un esat bezspēcīgi!

22. Vai es jebkad esmu sacījis: „Piešķiriet man kaut ko un atnesiet man kādas dāvanas no savas pārticības

23. Un izglābiet mani no ienaidnieku rokas un izpērciet mani no varmācīgo varas, kā arī no nežēlīgo augļotāju nagiem?

24. Pamāciet mani, tad es palikšu klusu, un kur es izdarījis pārkāpumu, to lieciet man matīt!

25. Cik iespaidīgi ir taisnīgā izteicieni, bet ko panāk jūsu rājiena nopēlumi?

26. Vai jūsu nodoms ir izteikt manus vārdus pareizāki? Bet vai tad kāda izmisuma pilna cilvēka vārdi nav vējam teikti?

27. Jūs jau esat pat ar mieru mest likteņa meslus par bāreni, un savus draugus jūs esat gatavi pārdot par naudu!

28. Bet tagad esiet labi un uzlūkojiet mani, jo jums sejā es nestāstīšu melus!

29. Pagrieziet šurpu savu vaigu, lai man nenotiek netaisnība! Pagriezieties jel šurp pret mani: taisnība vēl ir manā pusē!

30. Jeb vai tad jau uz manas mēles būtu aplama runa? Vai varbūt es būtu zaudējis spēju izšķirt atsevišķus nelaimes triecienus, atšķirt taisnību no netaisnības?“