Ījaba 7 NLB

1. Vai cilvēks nav kara kalps zemes virsū un viņa dienas kā algādža dienas –

2. kā vergam, kas ēnas alkst, kā algādzim, kas gaida algu?

3. Tāpat man doti nīcības mēneši, moku naktis man nolemtas,

4. guldamies prasu: kad celšos? – bet nakts velkas, apnicis grozos līdz ausmai.

5. Miesa man klāta tārpiem un pīšļiem, āda man plaisā un pūžņo.

6. Par atspoli žiglāk man dienas steidz, tās beidzas, un cerības nav.

7. Atceries, mana dzīve kā dvesma, manas acis vairs neredzēs laba!

8. Kas uzlūkos, neredzēs mani, raugies uz mani – un manis nav.

9. Padebesis izirst un zūd, kas kapā nokāps, atpakaļ nenāks,

10. savā namā neatgriezīsies, viņa mājvieta nepazīs viņu.

11. Tādēļ es nesavaldīšu mēli, runāšu gara mokās, gaudīšos dvēseles rūgtumā –

12. vai es jūra, vai es pūķis, ka tu izliec sardzi pret mani?

13. Ja saku: pagalvis lolos mani, cisas vieglinās manas nopūtas, –

14. vienalga, tu satrauc mani sapņiem, nakts jausmām tu biedē mani,

15. un mana dvēsele grib nosmakt, nāvi grib mani kauli.

16. Nu man pietiek! – ne mūžam man dzīvot, mities no manis! – manas dienas tik dvaša.

17. Kas tev cilvēks, ka to paaugstini, ka pievērs tam savu sirdi,

18. ka meklē to katru rītu, katru mirkli to tirdi?

19. Cik ilgi vēl turēsi mani priekš acīm? Tu nelaid pat tik, lai noriju slienas!

20. Esmu grēkojis! – bet ko tev es darījis, cilvēka Uzraudzītāj? Kādēļ mani par mērķi sev noliec? Kādēļ es kļuvis sev par nastu?

21. Kādēļ tu nepiedod manu vainu, kādēļ nenoņem manu grēku? Redzi, tagad es pīšļos gulstos – meklēsi mani – un nav manis!”