Jāņa ev. 11 LG8

1. Un tur viens gulēja nevesels, Lācars vārdā, Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas miestā.

2. (Bet šī bija Marija, kas To Kungu ar zālēm bija svaidījusi un Viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi; tai brālis Lācars gulēja nevesels.)

3. Tad māsas sūtīja pie Viņa un sacīja: “Kungs, redzi, ko Tu mīļo, tas guļ nevesels.”

4. Un Jēzus to dzirdējis sacīja: “Šī neveselība nav uz miršanu, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls caur to top pagodināts.”

5. Bet Jēzus mīlēja Martu un viņas māsu un Lācaru.

6. Kad nu Viņš bija dzirdējis, to esam neveselu, tad Viņš vēl divas dienas palika vietā, kur Viņš bija.

7. Pēc tam Viņš saka uz Saviem mācekļiem: “Ejam atkal uz Jūdeju.”

8. Mācekļi uz Viņu saka: “Rabbi, tie Jūdi nesen Tevi meklēja ar akmeņiem nomētāt, un Tu atkal noej uz turieni?”

9. Jēzus atbildēja: “Vai dienai nav divpadsmit stundas? Ja kas staigā dienā, tas nepiedauzās; jo tas redz šīs pasaules gaismu.

10. Bet ja kas staigā naktī, tas piedauzās; jo iekš tā gaismas nav.”

11. To Viņš sacīja, un pēc tam Viņš uz tiem saka: “Lācars, mūsu draugs, ir aizmidzis, bet Es eju, viņu uzmodināt.”

12. Tad Viņa mācekļi sacīja: “Kungs, kad viņš aizmidzis, tad viņš taps vesels.”

13. Bet Jēzus bija runājis par viņa nāvi; un tiem šķita, ka Viņš runājot par aizmigšanu miegā.

14. Tad Jēzus uz tiem skaidri sacīja: “Lācars ir nomiris.

15. Un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es tur neesmu bijis (ka jūs varat ticēt); bet ejam pie viņa.”

16. Tad Toms, saucams dvīnis, uz citiem mācekļiem sacīja: “Ejam mēs arīdzan, ka līdz ar Viņu mirstam.”

17. Tad Jēzus nogājis to atrada jau četras dienas kapā gulošu.

18. (Bet Betānija bija tuvu pie Jeruzālemes, kādu pusjūdzi.)

19. Un daudz Jūdu bija nākuši pie Martas un Marijas, ka tās iepriecinātu par viņu brāli.

20. Tad Marta dzirdējusi, ka Jēzus nākot, gāja Viņam pretī, bet Marija palika mājās sēžot.

21. Tad Marta sacīja uz Jēzu: “Kungs, ja Tu šeitan būtu bijis, tad mans brālis nebūtu miris.

22. Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos.”

23. Jēzus uz to saka: “Tavs brālis celsies augšā.”

24. Marta uz Viņu saka: “Es zinu, ka viņš augšāmcelsies tanī augšāmcelšanā pastarā dienā.”

25. Jēzus uz to sacīja: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas tic uz Mani, jebšu viņš būtu miris, tas dzīvos,

26. Un ikviens, kas dzīvo un tic uz Mani, tas nemirs ne mūžam. Vai tu to tici?”

27. Tā uz Viņu saka: “Tiešām, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam bija nākt pasaulē.”

28. Un to sacījusi viņa nogāja un sauca Mariju, savu māsu, slepeni, sacīdama: “Mācītājs ir šeitan un tevi aicina.”

29. Un to dzirdējusi, tā tūdaļ cēlās un nāca pie Viņa.

30. (Bet Jēzus miestā vēl nebija ienācis, bet bija vietā, kur Marta Viņu sastapa.)

31. Tad Jūdi, kas namā pie viņas bija un viņu iepriecināja, redzēdami, ka Marija tūdaļ cēlās un izgāja, viņai sekoja sacīdami: “Viņa iet uz kapu, tur raudāt.”

32. Tad Marija, kad tā nāca, kur Jēzus bija, un Viņu redzēja, metās Viņam pie kājām un uz Viņu sacīja: “Kungs, ja Tu šeitan būtu bijis, tad mans brālis nebūtu miris.”

33. Tad Jēzus, kad redzēja viņu raudam, arī Jūdus raudam, kas līdz ar viņu bija nākuši, garā aizgrābts, noskuma pie Sevis,

34. Un sacīja: “Kur jūs viņu esat nolikuši?” Tie uz Viņu saka: “Kungs, nāc un redzi.”

35. Jēzus raudāja.

36. Tad Jūdi sacīja: “Redzi, kā Viņš to ir mīlējis!”

37. Bet citi no tiem sacīja: “Vai Viņš, kas neredzīgā acis atvēris, nevarēja darīt, ka arī šis nebūtu nomiris?”

38. Tad Jēzus atkal sirdī aizgrābts nāk pie kapa; bet tas bija alā, un akmens gulēja priekšā.

39. Jēzus saka: “Noceļat akmeni.” Marta, nomirušā māsa, uz Viņu saka: “Kungs, viņam jau smaka; viņš jau četras dienas ir gulējis.”

40. Jēzus uz to saka: “Vai Es tev neesmu sacījis: ja tu ticēsi, tad tu redzēsi Dieva godību.”

41. Tad tie akmeni nocēla, kur mironis bija nolikts, un Jēzus pacēla acis uz augšu un sacīja: “Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis.

42. Bet Es zinu, ka Tu vienmēr Mani klausi; bet ļaužu dēļ, kas apkārt stāv, Es to saku, lai tie tic, ka Tu Mani esi sūtījis.”

43. Un to sacījis Viņš stiprā balsī sauca: “Lācar, nāc ārā!”

44. Tad mirušais izgāja, pie kājām un rokām saistīts ar autiem, un viņa vaigs bija aptīts ar sviedru autu. Un Jēzus uz tiem saka: “Atraisiet viņu, un lai viņš staigā.”

45. Tad daudzi no Jūdiem, kas pie Marijas bija nākuši un redzējuši, ko Jēzus darījis, ticēja uz Viņu.

46. Bet citi no tiem nogāja pie farizejiem un tiem sacīja, ko Jēzus bija darījis.

47. Tad augstie priesteri un farizeji sapulcināja augsto tiesu un sacīja: “Ko darīsim? Jo Šis cilvēks dara daudz brīnuma zīmes.

48. Ja Viņu tā palaidīsim, tad visi uz Viņu ticēs, un tad Romieši nāks un mums atņems gan zemi, gan ļaudis.”

49. Un viens no tiem, Kajafas, tanī gadā augstais priesteris būdams, uz tiem sacīja: “Jūs nezināt neko,

50. Un jūs neapdomājat, ka mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst par ļaudīm, nekā visa tauta pazūd.”

51. Bet viņš to nesacīja no sevis paša, bet tanī gadā augstais priesteris būdams, viņš kā pravietis runāja, ka Jēzum bija mirt par tautu;

52. Un ne par tautu vien, bet lai Viņš izklīdušos Dieva bērnus kopā sapulcinātu.

53. No tās dienas tie sarunājās, Viņu nokaut.

54. Tad Jēzus droši vairs nestaigāja starp Jūdiem, bet no turienes aizgāja uz vietu tuvu pie tuksneša, uz pilsētu vārdā Efraīma, un tur Viņš palika ar Saviem mācekļiem.

55. Bet Jūdu Pashā bija tuvu un daudzi no tā vidus nogāja pirms Pashā uz Jeruzālemi, ka tie šķīstītos.

56. Tad tie Jēzu meklēja un Dieva namā stāvēdami savā starpā runāja: “Kā jums šķiet? Vai Viņš gan uz svētkiem nenāks?”

57. Bet augstie priesteri un farizeji bija devuši pavēli, ja kas zinātu, kur Viņš esot, lai tas dotu ziņu, ka tie Viņu tvertu.