Jāņa ev. 12 NLB
1. Sešas dienas pirms Pashas svētkiem Jēzus atnāca uz Bētaniju, kur bija Lācars, ko Jēzus bija uzmodinājis no mirušajiem.
2. Tur viņi Jēzum sagatavoja mielastu. Marta apkalpoja, un Lācars bija viens no tiem, kas sēdēja kopā ar Jēzu pie galda.
3. Tad Marija, paņēmusi mārciņu īstas, dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja tās ar saviem matiem, un nams pildījās ar svaidāmās eļļas smaržu.
4. Bet Jūda Iskariots, viens no viņa mācekļiem – tas, kurš viņu vēlāk nodos, – sacīja:
5. “Kādēļ šo svaidāmo eļļu nepārdeva par trīs simti denārijiem un naudu neizdalīja nabagiem?”
6. To viņš nerunāja tādēļ, ka viņam rūpēja nabagi, bet tādēļ, ka viņš bija zaglis; pārraudzīdams kopīgo naudu, viņš piesavinājās saziedoto.
7. Tad Jēzus sacīja: “Liec viņu mierā! Lai viņa to saglabā manai bēru dienai,
Virspriesteru lēmums nokaut Lācaru8. jo nabagie vienmēr būs pie jums, bet es pie jums nebūšu vienmēr.”
9. Tad liels pūlis jūdu uzzināja, ka viņš ir tur, un nāca ne tikai Jēzus dēļ, bet arī tādēļ, lai redzētu Lācaru, ko viņš bija uzmodinājis no mirušajiem.
10. Bet virspriesteri nosprieda nokaut arī Lācaru,
11. jo viņa dēļ daudzi jūdi aizgāja no tiem un sāka ticēt Jēzum.
12. Otrā dienā liels ļaužu pūlis, kas bija sanācis uz svētkiem, izdzirdēja, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi.
13. Paņēmuši palmu zarus, tie izgāja viņam pretim, skaļi saukdami: “Ozianna, svētīts, kas nāk Kunga vārdā – Israēla Ķēniņš!”
14. Bet Jēzus sameklēja ēzelīti un uzsēdās tam mugurā. Jo ir rakstīts:
15. nebīsties, Ciānas meita, redzi, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa. –
16. To viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus tika pagodināts, tie atcerējās, ka tas par viņu bija rakstīts un tie viņam to bija darījuši.
17. Ļaudis, kas bija bijuši kopā ar viņu toreiz, kad viņš Lācaru izsauca ārā no kapa un uzmodināja no mirušajiem, liecināja par šiem notikumiem.
18. Tādēļ arī ļaužu pūlis iznāca viņam pretim, jo tie bija dzirdējuši, ka viņš šo zīmi bija darījis.
Grieķi meklē Jēzu19. Tad farizeji savā starpā runāja: “Vai redzat, ka jūs nekā šeit nevarat padarīt! Skat, visa pasaule aizgājusi viņam līdzi!”
20. Starp tiem, kas bija atnākuši uz svētkiem, lai pielūgtu Dievu, bija arī kādi grieķi.
21. Tie nāca pie Filipa, kas bija no Bētsaīdas Galilejā, un lūdza viņu: “Kungs, mēs gribam redzēt Jēzu!”
22. Filips nāca un pateica to Andrejam, un Andrejs un Filips pateica Jēzum.
23. Bet Jēzus tiem atbildēja: “Ir pienākusi stunda, kurā Cilvēka Dēls tiks pagodināts.
24. Patiesi, patiesi es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, tas paliek viens, bet, ja mirst, tas nes daudz augļu.
25. Kas mīl savu dzīvību, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību šajā pasaulē nīst, tas to pasargās mūžīgai dzīvībai.
Cilvēka Dēlam jātop paaugstinātam26. Kas man kalpo, lai seko man, un, kur esmu es, tur būs arī mans kalps; kas man kalpos, to mans Tēvs godās.
27. Tagad mana dvēsele ir satraukta. Ko lai es saku? Tēvs, glāb mani no šīs stundas? Šīs stundas dēļ taču es esmu nācis.
28. Tēvs, pagodini savu vārdu!” Tad atskanēja balss no debesīm: “Es to esmu pagodinājis un pagodināšu atkal!”
29. Ļaužu pūlis, kas tur stāvēja un bija to dzirdējuši, sacīja: “Tas bija pērkons,” – citi teica: “Uz viņu runājis eņģelis!”
30. Jēzus sacīja: “Ne manis dēļ šī balss atskanējusi, bet jūsu dēļ.
31. Tagad šī pasaule tiek tiesāta. Nu šīs pasaules valdnieks tiks padzīts.
32. Kad es no zemes tikšu paaugstināts, es visus vilkšu pie sevis.”
33. To viņš sacīja, norādot uz savu nāvi, kādā viņam būs mirt.
34. Tad ļaudis jautāja: “Mēs bauslībā esam dzirdējuši, ka Kristus paliek mūžīgi. Kā tad tu saki, ka Cilvēka Dēlam jātop paaugstinātam? Kas ir šis Cilvēka Dēls?”
35. Jēzus viņiem sacīja: “Vēl mazu brīdi gaisma ir jūsu vidū. Staigājiet, kamēr gaisma ir ar jums, lai jūs nepārņem tumsa. Kas tumsā staigā, tas nezina, kurp viņš iet.
Jūdu neticība36. Kamēr gaisma ir ar jums, ticiet uz gaismu, lai jūs topat gaismas dēli!”
37. Lai gan viņš tik daudz zīmju to priekšā bija darījis, tie viņam neticēja,
38. lai tā piepildītos vārds, kuru sacījis pravietis Jesaja: “Kungs, kurš ir ticējis mūsu vēstij; un kam Kunga elkonis ir atklājies?”
39. Tie nespēja ticēt, tādēļ Jesaja cituviet sacījis:
40. “Viņš ir darījis aklas to acis un nocietinājis to sirdis, lai tie ar acīm neredz un sirdī nesaprot, un neatgriežas, ka es tos dziedinātu.”
41. Tā Jesaja sacīja, jo bija redzējis viņa godību un runāja par viņu.
42. Tomēr arī daudzi varasvīri bija sākuši viņam ticēt, bet farizeju dēļ to neapliecināja, lai tos neizslēgtu no sinagogas.
Jēzus – Pestītājs un Tiesātājs43. Jo cilvēcisko godību tie mīlēja vairāk nekā dievišķo.
44. Tad Jēzus sauca: “Kas man tic, tas tic nevis man, bet tam, kas mani sūtījis.
45. Un, kas mani redz, tas redz to, kas mani sūtījis.
46. Es esmu gaisma un esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas tic man, nepaliktu tumsā.
47. Ja kāds manus vārdus dzird, bet nepatur, es viņu netiesāju. Es neesmu nācis, lai pasauli tiesātu, bet lai pasauli atpestītu.
48. Kas mani atraida un manus vārdus nepieņem, tam jau ir tiesātājs: mans vārds, ko es esmu runājis, tiesās viņu pastarā dienā.
49. Jo es nerunāju no sevis, bet Tēvs, kas mani sūtījis, man ir pavēlējis, ko lai saku un ko lai runāju.
50. Un es zinu, ka viņa pavēle ir mūžīgā dzīvība. Visu, ko es runāju, es runāju, kā mans Tēvs man ir sacījis.”