Jāņa ev. 4 LTV1965
1. Kad nu Kungs dabūja zināt, ka farizēji bija dzirdējuši, ka Jēzus savācot un kristījot vairāk mācekļu nekā Jānis,
2. [Lai gan Jēzus pats nekristīja, bet viņa mācekli],
3. Tad viņš atstāja Jūdeju un devās atkal uz Galileju.
4. Bet viņam bija jāiet caur Samariju.
5. Tad viņš nonāk vienā Samarijas pilsētā, vārdā Zichara, netālu no tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam.
6. Tur bija Jēkaba aka. Jēzus, no ceļa piekusis, apsēdās turpat pie akas; tas bija ap sesto stundu.
7. Te kāda sieva no Samarijas nāk ūdeni smelt. Jēzus viņai saka: „Dod man dzert!“
8. Jo viņa mācekļi bija gājuši pilsētā pārtiku pirkt.
9. Tad samāriete viņam saka: „Kā tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samārietes?“ Jo jūdi ar samariešiem nesagājās.
10. Jēzus viņai atbildēja: „Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas tas ir, kas tev saka: dod man dzert, —tad tu būtu viņu lūgusi, un viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.“
11. Samāriete viņam saka: „Kungs, tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad tev ir dzīvais ūdens?
12. Vai tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums aku devis un pats no tās ir dzēris līdz ar saviem dēliem un ganāmiem pulkiem?“
13. Jēzus atbildēja viņai: „Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps.
14. Bet kas dzers no tā ūdens, ko es tam došu, tam ne mūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.“
15. Sieva viņam saka: „Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt.“
16. Tad viņš tai saka: „Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!“
17. Sieva viņam atbild: „Man nav vīra.“ Jēzus viņai salta: „Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra,
18. Jo pieci vīri tev ir bijuši, bet kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību.“
19. Tad sieva viņam saka: „Kungs, es redzu, ka tu esi pravietis.
20. Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzāleme ir tā vieta, kur Dievs jāpielūdz.“
21. Jēzus viņai saka: „Tici man, sieva: nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē.
22. Jūs pielūdzat, ko nezināt, mēs pielūdzam, ko zinām. Jo pestīšana nāk no jūdiem.
23. Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas viņu tā pielūdz.
24. Dievs ir Gars, un, kas viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt garā un patiesībā.“
25. Sieva viņam saka: „Es zinu, ka jānāk Mesijām, tā saucamam Kristum. Kad viņš nāks, tas mums visu izstāstīs.“
26. Jēzus viņai saka: „Es tas esmu, kas ar tevi runā!“
27. Šinī brīdī nāca viņa mācekļi un brīnījās, ka viņš runā ar sievieti. Tomēr neviens neteica: „Ko tu no viņas gribi?“ vai: „Ko tu runā ar viņu?“
28. Tad sieva atstāja savu ūdenstrauku, aizgāja uz pilsētu un sacīja ļaudīm:
29. „Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi! Vai tas tikai nav Kristus?“
30. Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Jēzus.
31. Pa to starpu mācekļi lūdza viņu, sacīdami: „Rabi, ēd!“
32. Bet viņš tiem sacīja: „Man ir ēdiens ko ēst, ko jūs nepazīstat.“
33. Tad mācekļi sacīja cits citam: „Vai kāds viņam atnesis ko ēst?“
34. Jēzus viņiem saka: „Mans ēdiens ir darīt tā gribu, kas mani sūtījis, un pabeigt viņa darbu.
35. Vai jūs nesakāt: Vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redziet, es jums saku: paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas ir baltas pļaujai.
36. Jau pļāvējs dabū algu un vāc augļus mūžīgai dzīvei, lai kopā priecātos sējējs un pļāvējs.
37. Jo še piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj.
38. Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši. Citi ir strādājuši, bet jūs esat nākuši viņu darbā.“
39. Bet daudzi šīs pilsētas samarieši sāka ticēt viņam, dzirdējuši sievas vārdus, jo viņa apliecināja: viņš man visu pateicis, ko esmu darījusi.
40. Šie samarieši nāca pie viņa un lūdza viņu palikt pie viņiem. Un viņš palika tur divas dienas.
41. Tad vēl daudz vairāk kļuva ticīgi viņa vārdu dēļ
42. Un sacīja sievai: „Nu mēs vairs neticam tavas runas dēļ, jo mēs tagad paši esam dzirdējuši un zinām, ka šis tiešām ir pasaules Pestītājs.“
43. Pēc divi dienām viņs no turienes aizgāja uz Galileju,
44. Jo pats Jēzus bija apliecinājis, ka pravietis netiek cienīts savā dzimtenē.
45. Kad nu viņš nonāca Galilejā, galilieši viņu uzņēma, jo tie bija redzējuši visu, ko Jēzus svētkos Jeruzālemē bija darījis; jo viņi paši arī bija bijuši svētkos.
46. Tā viņš atkal nonāca Kānā Galilejā, kur bija pārvērtis ūdeni par vīnu. Bija kāds ķēniņa galma vīrs, kufa dēls gulēja slims, Kapemaumā.
47. Dzirdējis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis uz Galileju, tas nogāja pie viņa un lūdza viņu, lai tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu.
48. Jēzus viņam sacīja: „Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.“
49. Galma vīrs viņam saka: „Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.“
50. Jēzus viņam saka: „Ej, tavs dēls dzīvs.“ Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja.
51. Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls dzīvs.
52. Tad viņš apjautājās pie viņiem pēc stundas, kad tam kļuvis labāk. Tie viņam stāstīja: „Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis.“
53. Tad tēvs saprata, ka tas bijis tanī pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: „Tavs dēls dzīvs.“ Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu.
54. Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā.