Jāņa ev. 6 LTV1965
1. Pēc tam Jēzus pārcēlās pāri Galilejas t. i. Tiberijas jūpai.
2. Bet viņam sekoja liels ļaužu pulks, tāpēc ka tie redzēja tās zīmes, ko viņš darīja slimajiem.
3. Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur apsēdās ar saviem mācekļiem.
4. Bet jūdu Lieldienas svētki bija tuvu.
5. Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz laužu nāk pie viņa, viņš sacīja uz Filipu: „Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?“
6. Bet to viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt.
7. Filips viņam atbildēja: „Par divisimts sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums.“
8. Tad viens no viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, viņam saka:
9. „Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?“
10. Jēzus sacīja: „Lieciet, lai ļaudis apsēstas!“ Bet tur bija daudz zāles tanī vietā. Tad tie apsēdās—vīriešu vien kādi pieci tūkstoši.
11. Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās.
12. Bet kad viņi bija paēduši, viņš sacīja saviem mācekļiem: „Salasait atli-kušās druskas, lai nekas neiet bojā!“
13. Tad tie salasīja tās un piepildīja divpadsmit grozus ar druskām, kas no piecām miežu maizēm bija atlikušas tiem, kas bija ēduši.
14. Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi viņš bija darījis, tie sacīja: „Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē.“
15. Bet Jēzus manīdams, ka viņi taisās nākt, lai viņu ar varu ņemtu un celtu par ķēniņu, viens pats atkal uzkāpa kalnā.
16. Kad nu vakars metās, viņa mācekļi nogāja pie jūfas.
17. Un iekāpuši laivā, aizbrauca pāri jūjrai uz Kapernaumu. Bija iestājusies jau tumsa, bet Jēzus vēl nebija pie tiem atnācis.
18. Un jūra cēlās, stipram vējam pūšot.
19. Kad nu viņi bija nobraukuši divdesmit piecas vai trīsdesmit stadijas), tie redzēja Jēzu pa jūru staigājam un tuvojamies laivai, un izbijās.
20. Bet viņš sacīja tiem: „Es tas esmu, nebīstieties!“
21. Tad viņiem gribējās vinu ņemt laivā, un tūdaļ laiva sasniedza malu, kurp tie brauca.
22. Otrā dienā ļaudis, kas bija palikuši viņpus jūras, uz krasta stāvēdami, noprata, ka tur citas laivas nebija bijis, kā tikai viena, un ka Jēzus nebija kopā ar mācekļiem kāpis laivā, bet mācekļi bija aizbraukuši vieni paši.
23. Tanī laikā no Tiberijas nāca citas laivas tuvu pie tās vietas, kur tie bija ēduši maizi, ko Kungs bija svētījis.
24. Kad nu ļaudis noprata, ka ne Jēzus, ne viņa mācekļi nav vairs tur, tie iekāpa laivās un aizbrauca uz Kapernaumu, meklēdami Jēzu.
25. Un atraduši viņu otrā malā, tie viņam sacīja: „Rabi, kad tu esi atnācis šurp?“
26. Jēzus viņiem atbildēja: „Patiesi, patiesi, es jums saku, jūs mani meklējat nevis tāpēc, ka esat redzējuši zīmes, bet ka esat baudījuši no maizēm un paēduši.
27. Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvei, kuru jums dos Cilvēka Dēls, jo Dievs Tēvs viņu ir apzīmogojis.“
28. Tad tie viņam sacīja: „Ko lai darām, lai mums būtu daļa pie Dieva darbiem?“
29. Jēzus atbildēja viņiem: „Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat tam, ko viņš sūtījis.“
30. Tad tie sacīja viņam: „Kādu zīmi tu rādi, lai mēs to redzēdami tev ticam? Ko tu darīsi?
31. Mūsu tēvi mannu ir ēduši tuksnesī, kā ir rakstīts: viņš tiem ir devis ēst maizi no debesīm.“
32. Jēzus viņiem sacīja: „Patiesi, patiesi, es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet mans Tēvs jums dod īsto debessmaizi:
33. Jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību.“
34. Tie viņam sacīja: „Kungs, dod mums vienumēr šo maizi!“
35. Jēzus sacīja viņiem: „Es esmu dzīvības maize. Kas pie manis nāk, tam nesalks, un, kas man tic, tam neslāps ne mūžam.
36. Bet es jums to esmu sacījis: jūs to esat redzējuši, bet neticat.
37. Katrs, ko Tēvs man dod, nāk pie manis, un, kas nāk pie manis, to es tiešām neatstumšu.
38. Jo es esmu no debesīm nācis, lai darītu nevis, ko es gribu, bet ko grib tas, kas mani sūtījis,
39. Bet tā ir mana sūtītāja griba, lai no visa, ko viņš man devis, es nenieka nezaudētu, bet to celtu augšā—pastarā dienā.
40. Jo tāda ir mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība, un es viņu celtu augšā pastarā dienā.“
41. Tad jūdi sāka kurnēt par viņu, ka viņš bija sacījis: „Es esmu maize, kas no debesīm nākusi,“
42. Un sacīja: „Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kā tēvu un māti mēs pazīs-tam? Kā tad nu viņš saka: Es esmu nācis no debesīm?“
43. Bet Jēzus atbildēja viņiem: „Nekurniet savā starpā!
44. Neviens nevar nākt pie manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas mani sūtījis, un es viņu celšu augšā pastarā dienā.
45. Ir rakstīts praviešos: Un tie visi būs Dieva mācīti; ikviens, kas Tēvu ir dzirdējis un no viņa mācījies, nāk pie manis.
46. Nevis it kā kāds Tēvu būtu redzējis, kā vien Tas, kas no Tēva nācis. Tas Tēvu ir redzējis.
47. Patiesi, patiesi, es jums saku: Kas tic, tam ir mūžīga dzīvība.
48. Es esmu dzīvības maize.
49. Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī, bet ir nomiruši.
50. Maize, kas no debesīm nāk, ir tāda, ka tas, kas no viņas ēd, nemirst, km.
51. Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko es došu, ir mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.“
52. Tad jūdi savā starpā sāka strīdēties, sacīdami: „Kā viņš mums var dot ēst savu miesu?“
53. Bet Jēzus tiem sacīja: „Patiesi, patiesi, es jums saku: Ja jūs neēdat Cil-vēka Dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jum dzīvības nav sevī.
54. Kas bauda manu miesu un dzer manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un es to uzcelšu pastarā dienā.
55. Jo mana miesa ir patiess ēdiens un manas asinis ir patiess dzēriens.
56. Kas manu miesu bauda un manas asinis dzer, paliek manī, un es viņā.
57. Itin kā mani sūtījis dzīvais Tēvs, un es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas mani bauda, būs dzīvs manī.
58. Tāda ir tā maize, kas nākusi no debesīm, ne tāda, kādu ēduši mūsu tēvi, jo tie ir miruši. Kas šo maizi bauda, tas dzīvos mūžīgi.“
59. To viņš sacīja, mācīdams sinagogā Kapernaumā.
60. Tad daudzi no viņa mācekļiem sacija: „Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?“
61. Bet kad Jēzus noprata, ka viņa mācekļi par to kurn, viņš sacīja tiem: „Vai tas jums ir par piedauzību?
62. Kā nu, kad jūs redzēsit Cilvēka Dēlu uzkāpjam, kur viņš iepriekš bijis?
63. Gars dara dzīvu, miesa neder nenieka; vārdi, ko es jums runāju, ir gars un dzīvība.
64. Bet ir kādi jūsu starpā, kas netic.“ Jo Jēzus no paša sākuma zināja, kas ir tie, kas netic, un kas ir tas, kas viņu nodos.
65. Un viņš sacīja: „Tāpēc es jums esmu sacījis, ka neviens nevar nākt pie manis, ja tas viņam nav Tēva dots.“
66. No šī brīža daudzi viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja viņam līdz.
67. Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmitiem: „Vai arī jūs gribat aiziet?“
68. Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: „Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi,
69. Un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais.“
70. Jēzus atbildēja viņiem: „Vai es neesmu izredzējis jūs divpadsmitus? Bet viens no jums ir velns.“
71. Bet viņš domāja Jūdu, Sīmaņa Iskariota dēlu; jo tas pēc viņu nodeva, lai gan viņš bija viens no tiem divpad-smitiem.