Jāņa ev. 6 NLB

1. Pēc tam Jēzus devās pāri Galilejas jeb Tibērijas jūrai.

2. Viņam sekoja liels ļaužu pūlis, jo tie redzēja zīmes, ko viņš darīja slimajiem.

3. Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur ar saviem mācekļiem apsēdās.

4. Pasha, jūdu svētki, bija tuvu.

5. Jēzus pacēla acis un, ieraudzījis, ka liels ļaužu pūlis nāk pie viņa, sacīja Filipam: “Kur lai pērkam maizi, ko tiem ēst?”

6. Viņš tā teica, to pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko darīs.

7. Filips viņam atbildēja: “Par divsimt denārijiem tiem maizes nepietiks, lai katrs kaut mazliet dabūtu.”

8. Viens no viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, viņam sacīja:

9. “Šeit ir kāds zēns, kuram ir piecas miežu maizes un divas zivis, bet kas gan tas ir – tik daudziem?”

10. Jēzus sacīja: “Lieciet ļaudīm apsēsties.” Tajā vietā bija daudz zāles; un tie apsēdās – skaitā ap pieci tūkstoši vīru.

11. Tad Jēzus paņēma maizes un, pateicies Dievam, izdalīja mācekļiem, bet mācekļi – tiem, kas bija apsēdušies. Tāpat arī no zivīm – cik kurš gribēja.

12. Kad tie bija papilnam paēduši, viņš sacīja saviem mācekļiem: “Salasiet pāri palikušo maizi, lai nekas nepazustu.”

13. Tie salasīja un piepildīja divpadsmit grozus ar maizes gabaliem, kas paēdušajiem bija palikušas pāri no piecām miežu maizēm.

14. Tad nu ļaudis, redzēdami šo zīmi, ko viņš darīja, sacīja: “Šis patiesi ir pravietis, kam jānāk pasaulē.”

15. Bet Jēzus, nomanīdams, ka tie grasās nākt un viņu satvert ar varu, lai celtu par ķēniņu, devās atkal viens pats uz kalnu.

16. Kad iestājās vakars, viņa mācekļi nogāja pie jūras

17. un, iekāpuši laivā, devās pāri jūrai uz Kapernaumu. Bija jau kļuvis tumšs, bet Jēzus vēl nebija pie tiem atnācis.

18. Stipram vējam pūšot, jūrā sacēlās viļņi.

19. Aizīrušies divdesmit piecus vai trīsdesmit stadijus, mācekļi redzēja Jēzu pa jūras virsu staigājam un tuvojamies laivai, un viņi izbijās.

20. Bet viņš tiem teica: “Es tas esmu, nebīstieties!”

21. Tie gribēja viņu uzņemt laivā, un laiva jau tūdaļ bija pie krasta, kurp tie devās.

22. Otrā dienā ļaužu pūlis, kas stāvēja viņpus jūras, redzēja, ka tajā vietā nevienas citas laivas nebija kā tikai viena un ka Jēzus nebija tajā iekāpis kopā ar mācekļiem, bet mācekļi bija devušies prom vieni paši.

23. Un no Tibērijas nāca citas laivas tuvu vietai, kur viņi bija ēduši maizi pēc tam, kad Kungs bija pateicies Dievam.

24. Kad nu ļaudis redzēja, ka ne Jēzus, ne viņa mācekļu tur nav, viņi iekāpa laivās un devās uz Kapernaumu, meklēdami Jēzu.

25. Atraduši viņu otrā krastā, tie jautāja: “Rabi, pa kuru laiku tu šeit atnāci?”

26. Jēzus tiem atbildēja un sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ne tādēļ jūs meklējat mani, ka redzējāt zīmes, bet tādēļ, ka jūs esat no tām maizēm ēduši un paēduši.

27. Strādājiet nevis iznīkstošās barības dēļ, bet tās barības dēļ, kas paliek mūžīgajai dzīvībai, ko jums dos Cilvēka Dēls, jo viņu ir apzīmogojis Tēvs – Dievs.”

28. Tad tie viņam sacīja: “Ko lai mēs darām, lai strādātu Dieva darbus?”

29. Jēzus tiem atbildēja: “Dieva darbs ir tas, ka jūs ticat uz to, ko viņš ir sūtījis.”

30. Tad tie viņam sacīja: “Kādu tad tu rādi zīmi, lai mēs redzam un tev ticam? Kādu darbu tu dari?

31. Mūsu tēvi ir mannu ēduši tuksnesī, kā rakstīts: viņš tiem ir devis ēst maizi no debesīm.”

32. Tad Jēzus tiem sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet mans Tēvs jums dod patieso debesu maizi,

33. jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un dod pasaulei dzīvību.”

34. Tad tie sacīja viņam: “Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!”

35. Jēzus tiem sacīja: “ES ESMU dzīvības maize. Kas nāk pie manis, tam nesalks, un, kas man tic, tam neslāps nemūžam.

36. Es jums sacīju, ka jūs gan esat mani redzējuši, tomēr neticat.

37. Visi, ko Tēvs man dod, nāk pie manis, un nevienu, kas pie manis nāk, es nekad nedzīšu prom,

38. jo es neesmu no debesīm nācis, lai darītu savu gribu, bet tā gribu, kas mani ir sūtījis.

39. Mana sūtītāja griba ir, lai neko no tā, ko viņš man ir devis, es nepazaudētu, bet augšāmceltu pastarā dienā.

40. Mana Tēva griba ir, lai ikvienam, kas skata Dēlu un tic viņam, būtu mūžīgā dzīvība, un es to augšāmcelšu pastarā dienā.”

41. Bet jūdi sāka kurnēt par viņu, jo viņš bija teicis: es esmu maize, kas nākusi no debesīm.

42. Un viņi sacīja: “Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kura tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad viņš saka: es esmu nācis no debesīm?”

43. Jēzus viņiem atbildēja: “Nekurniet savā starpā!

44. Neviens nevar nākt pie manis, ja Tēvs, kas mani sūtījis, to nevelk, un es to augšāmcelšu pastarā dienā.

45. Praviešos ir rakstīts: un visi būs Dieva mācīti. – Ikviens, kas ir no Tēva dzirdējis un mācījies, nāk pie manis.

46. Ne tā, ka Tēvu kāds būtu redzējis. Vien tas, kas ir no Dieva, tas ir redzējis Tēvu.

47. Patiesi, patiesi es jums saku: kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība.

48. ES ESMU dzīvības maize.

49. Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī un ir miruši.

50. Maize, kas nākusi no debesīm, ir tāda, ka tas, kas to ēd, nemirst.

51. Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kurš ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Bet maize, ko es došu par pasaules dzīvību, ir mana miesa.”

52. Tad jūdi sāka savā starpā strīdēties: “Kā viņš var dot mums ēst savu miesu?”

53. Jēzus viņiem sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs neēdat cilvēka Dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jums nav dzīvības sevī.

54. Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība, un es to augšāmcelšu pastarā dienā.

55. Jo mana miesa ir patiess ēdiens un manas asinis ir patiess dzēriens.

56. Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, paliek manī un es viņā.

57. Tāpat kā dzīvais Tēvs mani ir sūtījis un es dzīvoju caur Tēvu, arī tas, kas mani ēd, caur mani dzīvos.

58. Šī ir maize, kas nākusi no debesīm, nevis tāda, kādu ēduši jūsu tēvi un nomiruši. Kas ēd šo maizi, tas dzīvos mūžīgi.”

59. To viņš sacīja Kapernaumā, mācīdams sinagogā.

60. Daudzi viņa mācekļi, to dzirdēdami, sacīja: “Šie vārdi ir pārāk smagi. Kas tajos var klausīties?”

61. Jēzus, zinādams, kādēļ viņa mācekļi kurn, sacīja viņiem: “Vai tas jums ir par apgrēcību?

62. Bet, ja jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu uzkāpjam tur, kur viņš bija iepriekš, ko tad?

63. Gars dara dzīvu, miesa nelīdz nenieka. Vārdi, ko es jums runāju, ir Gars un dzīvība.

64. Bet ir kādi starp jums, kas netic.” Jēzus jau no iesākuma zināja, kuri ir tie, kas netic, un kurš ir tas, kas viņu nodos.

65. Viņš teica: “Tādēļ es esmu jums sacījis, ka neviens nevar nākt pie manis, ja tas viņam nav dots no Tēva.”

66. No tā brīža daudzi viņa mācekļi novērsās un vairs negāja ar viņu.

67. Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: “Vai jūs arī gribat aiziet?”

68. Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi,

69. un mēs ticam un esam atzinuši, ka tu esi Dieva Svētais.”

70. Jēzus tiem atbildēja: “Vai es neesmu jūs divpadsmit izredzējis? Bet viens no jums ir velns.”

71. To viņš sacīja par Jūdu, Sīmaņa Iskariota dēlu, jo Jūda, viens no tiem divpadsmit būdams, bija tas, kurš viņu nodos.