Jona 1 LTV1965

1. Tad atklājās tā Kunga vārds Jonam, Amitaja dēlam, un tas Kungs teica:

2. „Celies un dodies uz lielo pilsētu Ninivi; norāj to un paziņo tai, ka tās ļaunie darbi jau nonākuši mana vaiga priekšā!“

3. Bet Jona cēlās, lai bēgtu no tā Kunga vaiga, gribēdams nokļūt Taršišā, un nonāca līdz Jafai. Tur viņš atrada kuģi, kas taisijās ceļā uz Taršišu, samaksāja braucamo naudu un iekāpa kuģī, kam bija viņu aizvest uz Taršišu projām no tā Kunga acīm.

4. Tad tas Kungs lika pūst uz jūras lielam vējam; drīzi sacēlās vētra, un visiem likās, ka kuģis grims.

5. Kuģa ļaudis pārņēma lielas izbailes, un viņi kliedza, piesaukdami katrs savu dievu, un sameta visu, kas bija uz kuģa, jūrā, lai atvieglotu kravas svaru. Jona bija nokāpis apakšējās dziļākās kuģa telpās, tur nolicies un gulēja dziļā miegā.

6. Tad pie viņa piegāja kuģa kapteinis un sacīja: „Kā tu vari tik cieši gulēt? Celies un piesauc savu dievu! Varbūt šis dievs atcerēsies mūs, lai mēs neaizejam bojā.“

7. Un kuģa ļaudis teica cits uz citu: „Sanāciet, metīsim kauliņus, lai izzinātu, kura dēļ mums klājas tik ļauni!“ Kauliņus metot, vaina krita uz Jonu.

8. Tad viņi teica viņam: „Saki mums, kāpēc mums ir uzbrukusi šī nelaime? Kāda tava nodarbība, un no kurienes tu nāci? Kādas tu zemes un tautas?“

9. Tad viņš tiem atbildēja: „Es esmu ebrējs un bīstos to Kungu, debesu Dievu, kaš radījis jūru un sauszemi.“

10. Tad no jauna kuģa ļaudis ārkārtīgi izbijās un jautāja viņam: „Kādēļ tu to tā izdarīji?“ —Viņi zināja, ka Jona bēga no tā Kunga, jo viņš to viņiem iepriekš bija pateicis.

11. Tad tie viņam sacīja: „Ko lai mēs ar tevi darām, lai jūra nomierinātos?“ —Jo jūra joprojām bija ārkārtīgi nemierīga.

12. Viņš atbildēja viņiem tā: „Ņemiet mani un iemetiet jūrā, tad tā kļūs rāma. Es zinu, ka manas vainas dēļ pār jums sacēlusies šī lielā vētra.“

13. Tad kuģa ļaudis, visiem spēkiem airēdami, centās pagriezt kuģi tā, lai vīni drīzāk sasniegtu krastu, bet tas viņiem neizdevās, jo jūra bija sacēlusies un bangoja vētrā pāri viņu galvām.

14. Tad viņi piesauca to Kungu un sacīja: „Ak Kungs, nepazudini mūs šā cilvēka dvēseles dēļ un nepieskaiti mums par grēku viņa nenoziedzīgās asinis! Jo Tu, Kungs, rīkojies tā, kā Tu atzini par pareizu.“

15. Tad viņi satvēra Jonu un iemeta jmā; vētras trakošana mitējās, un drīzi jūra norima pavisam.

16. Bet kuģa ļaudis pārņēma lielas bailes tā Kunga priekšā; viņi nesa tam Kungam kaujamos upurus un deva Viņam īpašus solījumus.